Beringa sala
Beringa sala (krievu: остров Беринга) ir sala Klusā okeāna ziemeļos, ietilpst Krievijai piederošajās Komandora salās un ir to lielākā sala. Tā ir ap 90 km gara un līdz 24 km plata. Salas un visa arhipelāga augstākais punkts ir Stellera kalns (755 m) salas dienviddaļā. Tāpat kā Aleutu salas, Beringa sala izvietojusies uz zemūdens grēdas, kas norobežo Beringa jūru no okeāna.[1]
| Beringa sala | |
|---|---|
 Beringa salas piekrastes ainava | |
  Beringa sala  Beringa sala | |
| Ģeogrāfija | |
| Izvietojums | Beringa jūra, Klusais okeāns |
| Koordinātas | 55°0′0″N 166°15′0″E / 55.00000°N 166.25000°EKoordinātas: 55°0′0″N 166°15′0″E / 55.00000°N 166.25000°E |
| Arhipelāgs | Komandora salas |
| Platība | 1667 km² |
| Garums | 90 km |
| Platums | 24 km |
| Augstākais kalns |
Stellera kalns 755 m |
| Administrācija | |
 Krievija | |
| Novads | Kamčatka |
| Lielākā pilsēta | Ņikoļska |
| Demogrāfija | |
| Iedzīvotāji | 752 |
| Blīvums | 0,45/km² |
 Beringa sala Vikikrātuvē | |
Administratīvi sala ietilpst Kamčatkas novada Aleutu rajonā; no 750 salas iedzīvotājiem, kas mīt arhipelāga vienīgajā apdzīvotajā vietā Ņikoļskā, ap 300 ir aleuti.[2]
Tiek uzskatīts, ka pirmie eiropieši, kas atklāja salu, bija Krievijas 2. Kamčatkas ekspedīcija komandora Vitusa Beringa vadībā, kas avarēja pie Beringa salas krastiem. Sala nosaukta bojāgājušā un salā apglabātā ekspedīcijas vadītāja Beringa vārdā. Sala bija neapdzīvota līdz 1825. gadam, kad Krievijas-Amerikas kompānija tajā nomitināja aleutus no Atkas un Atu salām.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Ģeogrāfijas vārdnīca Pasaules zemes un tautas. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1978. 108. lpp.
- ↑ «Администрация Алеутского муниципального района». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 28. augustā. Skatīts: 2014. gada 12. decembrī.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Beringa sala.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)