Bergera koeficients (saukts arī par Zonnenborna—Bergera koeficientu) ir paņēmiens (metode) sacensībās ieņemtās vietas noteikšanai tiem dalībniekiem, kas ieguvuši vienādu punktu skaitu.[1] Sākotnēji šis paņēmiens tika izstrādāts apļa sistēmas (katrs spēlē katru) šaha turnīriem. Vēlāk šo metodi sāka lietot citās sacensībās, piemēram, dambretē, novusā, go.

Bergera koeficienta aprēķināšana

labot šo sadaļu

Turnīra konkrēta dalībnieka Bergera koeficientu aprēķina saskaitot visu to pretinieku punktus, kurus šis dalībnieks uzvarējis, ar pusi no to pretinieku punktiem ar kuriem spēlējis neizšķirti. Ideja uz kuru bāzējas koeficients ir: no diviem turnīra dalībniekiem, kuriem ir vienāds punktu skaits, labāks ir tas spēlētājs, kurš uzvarēja spēcīgākos pretiniekus, tas ir tos, kas ieguva vairāk punktu. Un tieši tāpēc, ja turnīrā tiek izmantota Bergera sistēma, tad augstāk būs spēlētājs, kam ir augstāks Bergera koeficients.

Bergera koeficients tika radīts priekš apļa sistēmas turnīriem, kur jāspēlē katram ar katru, bet, ja nepieciešams, to var izmantot arī citās sacensību sistēmās, kurās spēlētāji izspēlējuši vienādu partiju skaitu. To var izmantot arī Šveices sistēmā, kaut gan tradicionāli tajā izmanto Buhgolca koeficientu.

Pirmais šo metodi iegūto vietu aprēķināšanai piedāvāja čehu šahists Oskars Gelbfūss 1873. gada augustā. Praksē pirmie šo metodi lietoja Viljams Zonneborns (1843—1906) un Johans Bergers 1882. gada Liverpūles turnīrā. Bet sākot ar 1886. gadu vietu noteikšanu pēc Bergera koeficienta lietoja jau regulāri.

  1. Шахматы: Энциклопедический словарь / Гл. ред. А.Е. Карпов. Москва : Советская энциклопедия. 1990. 357.—358. lpp. ISBN 5-85 270-005-3. (krieviski)

Ārējās saites

labot šo sadaļu