Auskultācija

Auskultācija (latīņu: auscultare — ‘klausīties, izklausīt’) ir diagnosticēšanas metode, kura izmanto skaņas, kas dabiski rodas organismā un tiek uztvertas ar tiešo vai netiešo (ar jebkāda cieta ķermeņa palīdzību) mūsu auss saskaršanos ar ķermeņa virsmu. Balss izklausīšana, klepus, šķaudīšana, skaļa elpošana, krākšana, skaļa burkšķēšana vēderā un citas skaņas, kuras var izklausīt no attāluma, neattiecas uz auskultācijas metodi. Auskultāciju veic siltā telpā, nepieciešams, lai būtu klusums, slimnieka ķermenis ir jāatsedz. Izšķir divas galvenās auskultācijas metodes. Katrai no šīm auskultācijas metodēm ir savas pozitīvās un negatīvās puses.

Netiešā auskultācija, izmantojot stetoskopu

Tiešā auskultācija

Tiešā auskultācija, kad pacients tiek auskultēts ar neapbruņotu ausi, kuru pieliek pie pacienta ķermeņa. Par tiešas auskultācijas priekšrocībām tiek uzskatīta liela uztveres virsma un izklausāmo skaņu dabiskais raksturs. Bet par trūkumu — neskaidra skaņu lokalizācija, īpaši auskultējot sirdi, un tās pielietojuma neiespējamība dažos ķermeņa apgabalos, piemēram, virs atslēgas kaula un paduses bedrītēs. Par trūkumu arī uzskatāmi šis metodes nehigiēniskie apstākļi un bīstamība pie infekciozām saslimšanām.

Netiešā auskultācija

Netiešā auskultācijas metode jeb instrumentālā metode tiek veikta ar stetoskopa vai fonendoskopa palīdzību. Izmantojot netiešo auskultāciju, ir iespējams noteikt skaņas noteiktu lokalizāciju jebkurā ķermeņa apgabalā un jebkurā pacienta lokalizācijas stāvoklī, kas ir ļoti svarīgi, auskultējot smagi saslimušus slimniekus. Izņemot to, netiešajai auskultācijai vēl ir raksturīgs higiēniskums. Jāpievērš īpaša uzmanība ķermeņa apmatojumam, tā kā instrumenta berze gar matiem imitē tipiskas patoloģiskas auskultatīvas skaņas (piemēram, krepitāciju). Stetoskopa vai fonendoskopa galviņai jābūt cieši, bet ne spēcīgi pieliktai pie izklausāmās virsmas.