Augusts Brocis
Augusts Brocis (dzimis 1912. gada 8. aprīlī Viļķenē, miris 1942. gada 24. jūnijā Tērvetē) bija latviešu dzejnieks.
|
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuAugusts Brocis dzimis Viļķenes pagasta "Bročos". Mācījies Āsteres 1. pakāpes pamatskolā, beidzis Pāles pagastskolu un Limbažu ģimnāziju. 30. gadu 2. pusē strādājis par ierēdni Sabiedrisko lietu ministrijā. Rakstnieku un mākslinieku biedrības "Zaļā vārna" biedrs. Laikraksta "Zemgale" līdzstrādnieks (1941-42). Izdarījis pašnāvību. Apbedīts Viļķenes pagasta Katrīnas kapos.
Pirmā Augusta Broča publikācija - dzejolis "Stāsts vakarā" laikrakstā "Taisnība" 1930. gada 13. novembrī. Dzejoļu krājumiem "Sirdis" (1931), "Mani ceļi" (1934), "Vēja kokle" (1937), "Putni un zvaigznes" (1942) raksturīga romantiska smeldze un sirsnīgs sentiments. Poēma "Divdesmit gadi" (1938), kas veltīta Latvijas valsts jubilejai, un dzejoļu krājums "Dziesmas tēvuzemei" (1939) rakstīti 30. gadu nogalei raksturīgā pozitīvisma garā. Augusta Broča vienīgajā romānā "Meža cilvēki" (1943) ar autobiogrāfisku ievirzi attēloti 1940. un 1941. gada padomju okupācijas laika pārdzīvojumi.[1]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Latviešu rakstniecība biogrāfijās. - Rīga: Zinātne, 2003. - 108. lpp.