Pārcelšana uz Tālo Arktiku
Pārcelšana uz Tālo Arktiku (angļu: High Arctic relocation, franču: La délocalisation du Haut-Arctique, inuītu: ᖁᑦᑎᒃᑐᒥᐅᑦᑕ ᓅᑕᐅᓂᖏᑦ, Quttiktumut nuutauningit) bija Kanādas valdības kampaņa, kuras ietvaros Aukstā kara laikā 1950. gados uz neapdzīvotām Kanādas Arktiskā arhipelāga salām tika pārvietoti 92 inuiti no Kvebekas un Bafina salas.[1][2]
Pārvietošanai ir pretrunīgi vērtējumi: no vienas puses, tā tiek raksturota kā humāns žests, lai glābtu badā cietušo pamatiedzīvotāju dzīvības un dotu viņiem iespēju turpināt ierasto dzīvesveidu; un, no otras puses, tiek uzskatīts, ka tā ir bijusi piespiedu migrācija, ko ierosinājusi federālā valdība, lai apliecinātu savu suverenitāti Tālajos Ziemeļos, izmantojot «cilvēku karoga mastus», ņemot vērā gan auksto karu, gan strīdīgās teritoriālās pretenzijas uz Kanādas Arktisko arhipelāgu. Abas puses atzīst, ka pārvietotajiem inuītiem pirmajos gados pēc pārcelšanās netika sniegts pietiekams atbalsts, lai novērstu galēju trūkumu.
Vēsture
labot šo sadaļu
1953. gada augustā septiņas vai astoņas ģimenes no Portharisonas Kvebekas ziemeļos (mūsdienās zināma kā Inukjuaka) tika nogādātas uz Grisfjordu Elsmīra salas dienvidu galā un uz Rezolūtu Kornvolisas salā.[2] Inuitu ģimenēm, kuras saņēma labklājības pabalstus, tika solītas labākas dzīves un medību iespējas jaunās kopienās Tālajā Arktikā. Viņiem pievienojās trīs ģimenes, kas tika savervētas no Pondinletas kopienas (toreizējās Ziemeļrietumu Teritorijās, tagad Nunavutas daļā), kuru mērķis bija mācīt Kvebekas inuitiem prasmes izdzīvot Tālajā Arktikā. Par vervēšanas metodēm un pārvietošanas iemesliem ir pretrunīgi vērtējumi. Valdība paziņoja, ka brīvprātīgās ģimenes ir piekritušas piedalīties programmā, lai samazinātu pārapdzīvotību un trūcīgās medības Kvebekas ziemeļdaļā, lai samazinātu viņu atkarību no pabalstiem un atsāktu naturālo dzīvesveidu.[3][4] Turpretī inuiti ziņoja, ka pārvietošana bija piespiedu kārtā un to motivēja vēlme nostiprināt Kanādas suverenitāti Kanādas Arktiskajā arhipelāgā, izveidojot apmetnes šajā apgabalā.[5] Inuiti tika transportēti Austrumarktikas patruļkuģī C.D Howe uz Kornvolisas (Rezolūtu) un Elsmīra salām (Aleksandrafjodu[6] un Grisfjordu), kas ir lielas tuksnesīgas salas neviesmīlīgajos polārajos ziemeļos. Jau atrodoties kuģī, inuitu ģimenes uzzināja, ka tās nedzīvos kopā, bet tiks izsēdinātas krastā trīs atsevišķās vietās.
Tiek apgalvots, ka inuitu pārvietošana kalpoja ne tikai kā eksperiments, bet arī kā atbilde uz tā saukto «eskimosu problēmu». Federālā valdība uzsvēra, ka eskimosu problēma ir saistīta ar inuitu nevēlēšanos atteikties no sava nomadu dzīvesveida apgabalos, kas it kā bija pārapdzīvoti, un sniedza detalizētus pārskatus par sliktām medību sezonām un badu Inukjuakas apvidū, kas ir tiešās sekas pārapdzīvotībai. Tomēr federālā valdība zināja, ka attiecīgajā apgabalā ir mazražīga slazdošanas sezona, jo beidzās četru gadu lapsu cikls.[7]
Apmetnes
labot šo sadaļuĢimenes uz ziemeļiem tika aizvestas bez pietiekamiem pārtikas krājumiem, ziemeļbriežu ādām un citiem materiāliem, kas nepieciešami atbilstoša apģērba un telšu izgatavošanai. Tā kā lielākā daļa no viņiem bija pārvietoti apmēram 2000 km uz ļoti atšķirīgu ekosistēmu, viņi nebija pazīstami ar turienes savvaļas dzīvniekiem un viņiem bija jāpielāgojas mēnešiem ilgajām polārajām naktīm ziemā un polārajai dienai vasarā, kas nav raksturīgi ziemeļu Kvebekai. Inuitiem tika solīts, ka pēc diviem gadiem, ja vien viņi vēlēsies, viņi tiks atgriezti mājās taču valdība šos solījumus nepildīja.
Inuitu ģimenes tika pārvietotas uz faktiski neapgūtu arktiskā tuksneša apvidu bez atbilstošas infrastruktūras. Grisfjordas apmetnes vietā bija tikai pirms neilga laika ierīkotais Kanādas karaliskās jātnieku policijas postenis, kurš pie tam atradās 60 km no apmetnes. Rezolūtas apmetne tika ierīkota 6 km no 1947. gadā izveidotās polārās meteostacijas un gaisa spēku bāzes un, kaut arī kontakti starp bāzes personālu un inuitiem tika stingri ierobežoti, inuiti varēja nelielā apjomā izmantot to atbalstu.
Galu galā inuīti apguva vietējos baltvaļu migrācijas ceļus un spēja izdzīvot šajā apgabalā, katru gadu medījot 18 000 km² lielā areālā. Kanādas karaliskās jātnieku policijas (RCMP) ziņojumos teikts, ka abas kolonijas kopumā bija veiksmīgas morāles, mājokļu un iztikas nodrošināšanas ziņā.
Pārvērtēšana
labot šo sadaļu
1980. gados pārvietotie inuiti un viņu pēcteči ierosināja prasību pret Kanādas valdību, apgalvojot, ka «ir pārliecinoši pierādījumi, kas liecina, ka galvenais, ja ne vienīgais iemesls inuitu pārvietošanai uz Tālo Arktiku, bija vēlme, lai Kanāda apliecinātu savu suverenitāti pār Arktikas salām», un 1987. gadā pieprasīja 10 miljonu dolāru kompensāciju no federālās valdības.[8]
Pēc sabiedrības un plašsaziņas līdzekļu spiediena federālā valdība izveidoja programmu, lai palīdzētu inuitiem atgriezties dienvidos, un 1989. gadā 40 inuīti atgriezās savās bijušajās kopienās, izraisot ģimeņu sairšanu pēc paaudžu līnijām — jaunāki kopienas locekļi bieži vien izvēlējās palikt Tālajā Arktikā. Tie, kas palika, tiek raksturoti kā pārliecināti uzticīgi savām jaunajām mājām.
1990. gadā Kanādas parlamenta apakšpalātas pastāvīgā komiteja aborigēnu lietu jautājumos lūdza valdībai atvainoties inuitiem, kuri 1953. gadā tika pārvietoti uz Tālo Arktiku, piešķirt viņiem kompensāciju un oficiāli atzīt Rezolūtas un Grisfjordas iedzīvotāju nopelnus par viņu kalpošanu Kanādas suverenitātei. Atbildot uz to, valdība pasūtīja tā saukto «Hiklinga ziņojumu», kas to atbrīvo no pārkāpumiem, apgalvojot, ka inuīti bija brīvprātīgi pieteikušies tikt pārvietoti un ka viņi tika pārvietoti skarbo sociālo un ekonomisko apstākļu dēļ Portharisonā. Ziņojumu, ko bija rakstījis ilggadējs valdības ierēdnis, asi kritizēja akadēmiķi un mediji.[8]
Pretstatā tam Kanādas Cilvēktiesību komisijas ziņojumā, kas tika iesniegts 1991. gada decembrī, tika apgalvots, ka ir skaidri pierādījumi tam, ka pārvietošanas kampaņas laikā valdībai bija bažas par Arktikas suverenitāti un saprata, ka apmetnes veicinās Kanādas suverenitātes nostiprināšanos. Ziņojumā secināts, ka Kanādas valdība ir lauzusi solījumu pēc diviem gadiem atgriezt pārvietotos uz iepriekšējo dzīves vietu, ja viņi to vēlēsies. Nākamajā ziņojumā, ko uzrakstīja Trentas universitātes profesors Magnuss Ginters, tika izskatīti dažādi akadēmiķu apgalvojumi, apstrīdot to, kas notika pārvietošanas laikā. Tajā secināts, ka valdība rīkojusies ar humāniem nodomiem, un rezultātā Indiāņu lietu un Ziemeļu attīstības ministrs Toms Siddons paziņoja, ka būtu «nepiemēroti valdībai atvainoties» vai sniegt kompensāciju.
1994. gada jūlijā Karaliskā Aborigēno tautu komisija rīkoja uzklausīšanas, lai izmeklētu pārvietošanas programmu. Inuitu pierādījumi pārliecinoši uzsvēra, ka viņi ir pārvietoti piespiedu kārtā, savukārt valdības amatpersonas iebilda, ka viņi pārcēlušies brīvprātīgi. Amatpersona, kas bija atbildīga par pārvietošanu, mēģināja likt domāt, ka liecinieki mainījuši savus stāstus, lai pieprasītu kompensāciju, un ka pārcelšanās ir bijusi veiksmīga. Komisija konstatēja, ka Kanādas valdība bija apņēmusies «rehabilitēt» Portharisonas inuitus, atradinot tos no atkarības un «morālā pagrimuma», pārceļot tos uz labākām zemēm, kurās ir daudz medījamo dzīvnieku, un ka viņiem nav veikti atbilstoši sagatavošanās darbi. Komisija ieteica atvainoties un maksāt kompensāciju izdzīvojušajiem, kā arī atzīt pārcelto personu lomu Kanādas klātbūtnes nodibināšanā Tālajā Arktikā.[2]
Savā ziņojumā komisija norādīja, ka «tāpēc nav šaubu, ka inuītu apmetņu klātbūtne Tālajā Arktikā, tiklīdz tās tika izveidotas, veicināja Kanādas suverenitātes saglabāšanu». Vienlaikus ziņojumā tika konstatēts, ka Tālās Arktikas kolonizēšana, kamēr pirms un pēc pārvietošanas bija svarīga Kanādas nacionālajai suverenitātei, «[...] taču laikā, kad tika pieņemts lēmums, suverenitāte nebija lēmumu pieņemšanas prātā». Tādējādi valdības skatījumā Kanādas suverenitātes saglabāšana, izmantojot Tālās Arktikas pārvietošanu, bija ērts blakusprodukts tam, kas ziņojumā ir aplūkots kā ekonomisko un sociālo problēmu risināšana. Tomēr beigās ziņojumā secināts, ka «pat ja tiek pieņemts, ka suverenitāte nav izšķirošs faktors, šī pārvietošana bija neatbilstošs risinājums valdības ekonomiskajām un sociālajām problēmām. Tomēr suverenitāte bija būtisks apsvērums un suverenitātes ietekme uz pārvietošanu kalpo tikai tam, lai pastiprinātu Komisijas secinājumus par pārvietošanas neatbilstību. Tomēr ir grūti noteikt precīzu apjomu, kādā suverenitāte ietekmēja pārvietošanu.»
Inuitu apgalvojumi vismaz daļēji tika atbalstīti ziņojumā. Federālā valdība atteicās atvainoties, bet 1996. gada martā nodibināja «Saskaņas līgumu», izveidojot 10 miljonu Kanādas dolāru trasta fondu pārvietotajām personām un viņu ģimenēm. Valdība atzina, ka inuiti cieta «grūtības, ciešanas un zaudējumus šo pārvietošanas pirmajos gados», taču pieprasīja, lai saņēmēji «atzītu, ka viņi saprot, ka, plānojot pārvietošanu, tā laika valdības amatpersonas rīkojās ar godprātīgiem nodomiem. uzskatīja, ka tas tajā laikā atbilst inuītu interesēm.»
Pēc gandrīz piecām desmitgadēm Kanādas valdība 2010. gada 18. augustā izteica oficiālu atvainošanos pārvietotajām ģimenēm par necilvēcīgo izturēšanos un ciešanām, ko izraisīja pārvietošana. Džons Dankans (Indiāņu lietu un ziemeļu attīstības ministrs) paziņoja: «Kanādas valdība dziļi nožēlo šīs mūsu vēstures tumšās nodaļas kļūdas un nepildītos solījumus un atvainojas par notikušo pārvietošanu uz Tālo Arktiku. Mēs vēlamies izteikt cieņu pārceltajiem par viņu neatlaidību un drosmi... Inuitu ģimeņu pārvietošana uz Tālo Arktiku ir traģiska nodaļa Kanādas vēsturē, kuru mums nevajadzētu aizmirst, bet kas mums ir jāatzīst, jāmācās un jāmāca mūsu bērni. Mūsu kopīgās vēstures atzīšana ļauj mums virzīties uz priekšu partnerībā un izlīguma garā.»
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ René Dussault, George Erasmus. The High Arctic Relocation: A Report on the 1953–55 Relocation (Report). Royal Commission on Aboriginal Peoples, 1994. ISBN 0-660-15544-3.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 J. Douglas Porteous, Sandra E Smith. Domicide: The Global Destruction of Home. McGill-Queen's University Press, 2001. 102–103. lpp. ISBN 978-0-7735-2258-9.
- ↑ Matt James. «Wrestling with the Past: Apologies, Quasi-Apologies and Non-Apologies in Canada». In Mark Gibney, Rhoda E. Howard-Hassmann, Jean-Marc Coicaud et al. The Age of Apology. University of Pennsylvania Press, 2008. 142–144. lpp. ISBN 978-0-8122-4033-7.
- ↑ David Damas. «Settlement in the 1950s–I». Arctic Migrants/Arctic Villagers: The Transformation of Inuit Settlement in the Central Arctic. McGill-Queen's Press, 2002. 52–57. lpp. ISBN 978-0-7735-2405-7.
- ↑ Natalia Loukacheva. The Arctic Promise: Legal and Political Autonomy of Greenland and Nunavut. University of Toronto Press, 2007. 159. lpp. ISBN 978-0-8020-9486-5.
- ↑ «Above&Beyond – Canada's Arctic Journal. Alexandra Fiord – A High Arctic Oasis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 16. jūlijā. Skatīts: 2022. gada 6. augustā.
- ↑ Alan Rudolph Marcus. Relocating Eden: The Image and Politics of Inuit Exile in the Canadian Arctic. University Press of New England, 1995. 87. lpp.
- ↑ 8,0 8,1 Frank James Tester, Peter Kulchyski. Tammarniit (Mistakes): Inuit Relocation in the Eastern Arctic, 1939-63. UBC Press, 1994. 113–118. lpp. ISBN 978-0-7748-4271-6.
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Grant, Shelagh D. (2016). "Errors Exposed: Inuit Relocations to the High Arctic, 1953-1960". Documents on Canadian Arctic Sovereignty and Security (DCASS) 8.
- Samia Madwar. «Inuit High Arctic Relocations in Canada». The Canadian Encyclopedia. Historica Canada, 2018. gada 11. septembris.
- Jane Sponagle. «'We called it 'Prison Island': Inuk man remembers forced relocation to Grise Fiord». CBC News, 2017. gada 30. jūnijs.
- Paul Watson. «Inuit were moved 2,000 km in Cold War manoeuvring». Toronto Star, 2009. gada 29. novembris.
- Qikiqtani Truth Commission: Community Histories 1950–1975: Resolute Bay. Iqaluit, Nunavut : Qikiqtani Inuit Association. ISBN 978-1-927095-62-1.