Animācijas spēlfilma

Animācijas spēlfilma ir filma, kas apvieno dzīvo darbību (aktierspēli) ar animāciju.

Filmās, kurās ir apvienota spēlfilma un datoranimācijā veidoti tēli vai figūras, kuras atveido aktieri, izmantojot kustības tveršanu, un pēc tam animatori veic animēšanas un modelēšanas procesus. Ierasti spēlfilmas mēdz papildināt ar tradicionālo jeb ar roku zīmēto animāciju, datorizētiem attēliem (CGI) vai leļļu animāciju.

Vēsture

Spēlfilmas un animācijas apvienošanas pirmsākumi

Mēmā kino laikmetā 20. gadsimta 20. un 30. gados populārajās Maksa Fleišera animācijas filmās tika iekļauta sērija, kurā viņa animācijas varonis Klauns Koko mijiedarbojās ar reālo pasauli; piemēram, boksa mačs ar dzīvu kaķēnu. No Fleišera iedvesmojoties, Volts Disnejs vairākus gadus pirms laimīgā truša Osvalda radīšanas 1927. gadā un Mikipeles radīšanas 1928. gadā, veidoja animācijas sērijas Alice Comedies, kurās jauna meitene vārdā Alise mijiedarbojās ar animācijas varoņiem.

Daudzās filmās apvienoja spēlfilmu ar leļļu animāciju, izmantojot aizmugures projekciju, piemēram, Vilisa O'Braiena un Reja Harihauzena filmās Amerikas Savienotajās Valstīs un Aleksandra Ptuško, Karela Zemana un Jana Švankmajera filmās Austrumeiropā. Pirmā pilnmetrāžas filma, kurā apvienotas šīs formas, bija The Lost World (1925). Padomju filmā "Jaunais Gulivers" (1935) vienīgais varonis, kurš nebija animēts, bija pats Gulivers.

1940. gada Warner Bros. animācijas filmā You Oought to Be in Pictures, kuras režisors ir Frizs Frīlins, Warner Bros. varoņi mijiedarbojas ar īstiem cilvēkiem. 1945. gada filmā Anchors Aweigh, kurā Džīns Kelijs dejo ar animētu peli Džeriju, ir viena no aktiera slavenākajām dejas ainām.

Disneja spēlfilmu/animācijas filmu izstrāde

Gadu desmitiem Walt Disney Animation Studios eksperimentēja ar jauktiem spēlfilmas un animācijas segmentiem vairākās ievērojamās filmās, kuras galvenokārt tiek uzskatītas par spēlfilmām. Latīņamerikas filmu pārī Saludos Amigos (1943) un The Three Caballeros (1945) Donalds Daks vāvuļo ar vairākiem Latīņamerikas dejotājiem, kā arī Auroru Mirandu (Karmenas Mirandas māsa), kura viņam iedod skūpstu. Filmā Song of the South (1946) tēvocis Remuss dzied Zip-a-Dee-Doo-Dah animētā laukā un stāsta truša Brera stāstus izmantojot animāciju. Līdzīgs anomācijas izmantojums ir arī filmā So Dear to My Heart (1949).

1964. gada filma "Mērija Popinsa" ieguva labas atsauksmes par spēlfilmas un animācijas sajaukumu. 1971. gada filmā "Durvju rokturi un slotaskāti" Andžela Lensberija un Deivids Tomlinsons dodas dejot uz zemūdens naktsklubu, kam seko Tomlinsona futbola spēle pret animētiem antropomorfiem dzīvniekiem.

Iedvesmojoties no zviedru filmas Dunderklumpen! (1974), Volts Disnejs 1977. gadā izveidoja filmu "Pīts un pūķis", lai eksperimentētu ar līdzīgām metodēm, animācijas pūķi Elliotu ievietojot spēlfilmā.

Žanrs atdzima 1988. gadā ar filmu "Kurš iegāza trusīti Rodžeru?", kuras veidošanai Disney sadarbojās ar Amblin Entertainment, kas radīja uzlabotus specefektus un fotoreālistisku mijiedarbību starp animācijas varoņiem un aktieriem. Kā īpašus sasniegumus var minēt klavieru dueli starp Donaldu Daku un viņa sāncensi no Looney Tunes Dafiju Daku, Džesikas uzstāšanos, Blīkšķu Bannija un Mikipeles pāri vienā ainā un Bobu Hoskinsu, kas saslēgts rokudzelžos ar titulvaroni.

Paņēmieni

Pirms digitalizācijas spēlfilmu un tradicionālās animācijas apvienošanai, divi negatīvi tika izdrukāti uz vienas un tās pašas izdrukas. Kopš tā laika sarežģītākajos paņēmienos izmantoja optiskos printerus vai aerofoto kameras, kas ļāva precīzāk noteikt pozicionēšanu un reālistiskāku aktieru un izdomātu animācijas varoņu mijiedarbību. Bieži katrs spēlfilmas kadrs tika rotoskopēts, lai animators varētu pievienot savu zīmējumu precīzā vietā. Līdz ar datoranimācijas izplatīšanos, spēlfilmu un animācijas apvienošana kļuva daudz vieglāka.