Allatīvs
Šim rakstam ir nepieciešamas atsauces uz ārējiem avotiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pievienojot vismaz vienu atsauci. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. Meklēt atsauces: "Allatīvs" – ziņas · grāmatas · scholar · brīvi attēli |
Allatīvs (latīņu: allativus, no allāt – 'atnest') ir viens no lokatīva locījuma paveidiem, kas norāda darbības virzienu pie priekšmeta vai dzīvas būtnes. Sastopams somugru valodās un baltu valodās.
Baltu valodās
labot šo sadaļuLietuviešu valodā allatīva formas veidoja, pievienojot pie ģenitīva piedēkli -pi: miško + pi → miškop(i), miškun + pi → miškump(i) ("mežā + pi → mežāp(i), mežun + pi → mežump(i)"). No illatīva tas atšķiras ar to, ka darbība ir vērsta pie, bet ne uz priekšmetu, salīdzinājumam, "ateik manęspi" ("atnāc pie manis"), pretstatā "panirk savin" ("iegremdējies").
Allatīvs tiek uzskatīts par baltu valodu jaunievedumu, jo baltu pirmvalodā tā neesot bijis. Allatīvs parādās jau 16.–17. gadsimta lietuviešu valodas rakstos. Tā pēdas visvairāk atrodamas Lazūnu izloksnē, mazāk – citās Baltkrievijas lietuviešu izloksnēs. Tagad allatīvu valodnieki uzskata par arhaismu, lai gan ir palikušas sastingušas vārdu formas, ko mūsdienās oficiāli pieskaita apstākļa vārdiem, piemēram, lietuviešu valodā: velniop – 'velnup, pie velna', vakarop – 'vakarup, uz vakarpusi', rudeniop – 'uz rudens pusi', namo(p) – 'mājup'.
Allatīvs ir bijis arī latviešu valodā ar piedēkli -up vai -p(u). Ir saglabājušās atsevišķas sastingušas formas, kā mājup, kalnup, augšup, lejup, kurp, turp(u), šurp(u).
Citās valodās
labot šo sadaļuAllatīva iezīmes sastopamas arī latīņu, Micēnu grieķu valodas formās, norādot virzienu uz kādu vietu.
Somu valodā allatīvs tiek veidots, pievienojot galotni -lle, piemēram, pöytä ("galds"), pöydälle ("galdup, pie galda").