Akermanas konvencija
Akermanas konvencija parakstīta 1826. gada 25. septembrī Akermanā, starp Krievijas un Osmaņu impērijām, ar kuru osmaņi piekāpās Krievijas ultimātam attiecībā uz pareizticīgo provinču Serbijas, Valahijas un Moldāvijas īpašo stāvokli.
Osmaņu karaspēks bija atgriezies Valahijas un Moldāvijas provincēm, kā arī centās apspiest serbu sacelšanos. 1826. gada 5. martā imperators Nikolajs I pieprasīja 1812. Bukarestes līguma ievērošanu un osmaņu karaspēka izvešanu. Sultāns Mahmuds II aprīlī piekrita sākt sarunas.[1]
Konvencija atkārtoti apstiprināja Bukarestes līgumu, atjaunojot autonomiju Serbijas kņazistei, kā arī piešķirot Krievijai protektorāta tiesības pār Valahijas un Moldāvijas pareizticīgajiem iedzīvotājiem. Šo provinču gospodarus turpmāk amatos iecēla uz septiņiem gadiem, un nevarēja atcelt bez Krievijas vēstnieka piekrišanas. Krievijas kuģiem piešķīra brīvas kuģošanas tiesības Melnajā jūrā un Donavā. Kuģiem, kas tirgojās ar Krieviju, atļāva brīvu kuģošanu pa Dardaneļu un Bosfora jūras šaurumiem.[2] Osmaņi arī piekrita atteikties no teritorijas Melnās jūras Kaukāza piekrastē (Suhumi, Anaklija) un Donavas robežu izmaiņām par labu Krievijai.
Tas, ka 1827. gada 8. decembrī Mahmuds II lauza Akermanas konvenciju, cenšoties atjaunot savu kontroli Balkānu provincēs, 1828. gadā izraisīja Krievu-turku karu.