Čiloje
Čiloje (spāņu: Isla Grande de Chiloé vai Isla de Chiloé) ir Čīlei piederoša sala Dienvidamerikas dienvidrietumu piekrastē Klusajā okeānā.[1] Administratīvi ietilpst Loslagosas reģiona Čilojes provincē. No kontinenta salu atdala Čakao šaurums ziemeļos un Ankudas un Korkovado līči austrumos. Dienvidos no Čilojes izvietojies Čonu arhipelāgs. Sala izstiepta ziemeļu—dienvidu virzienā, austrumu krasts stipri izrobots. Rietumdaļā līdz 866 m augsts kalnu masīvs.
Čiloje | |
---|---|
Ģeogrāfija | |
Izvietojums | Klusais okeāns |
Koordinātas | 42°36′0″S 73°57′0″W / 42.60000°S 73.95000°WKoordinātas: 42°36′0″S 73°57′0″W / 42.60000°S 73.95000°W |
Platība | 8394 km² |
Garums | 180 km |
Platums | 50 km |
Augstākais kalns |
Redondo kalns 866 m |
Administrācija | |
Čīle | |
Reģions | Loslagosa |
Lielākā pilsēta | Kastro |
Demogrāfija | |
Iedzīvotāji | 150000 |
Blīvums | 17,8/km² |
Čiloje Vikikrātuvē |
Pirms spāņu iekarotāju ierašanās salu apdzīvoja čonu, viliču un kunku indiāņu tautas. Pirmais no eiropiešiem 1540. gadā salu atklāja spānis Alonso de Kamargo, bet pirmā ekspedīcija, kas salu apkuģoja un izpētīja, bija Fransisko de Uljoa 1553. gadā. Sākotnēji salai tika dots nosaukums Jaunā Galisija (Nueva Galicia), bet tas neiedzīvojās un sala tika dēvēta viliču valodas nosaukumā, kas nozīmē «kaiju vieta». Pirmā pilsēta Kastro dibināta 1567. gadā. 17. un 18. gadsimtā salā intensīvi darbojās jezuītu misionāri, kuru vairāk kā 150 uzbūvētās koka baznīcas 2000. gadā tika iekļautas UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.[2] 1826. gadā Čiloje iekļāvās Čīles sastāvā. Salas rietumdaļā ierīkots Čilojes nacionālais parks.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Ģeogrāfijas vārdnīca Pasaules zemes un tautas. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1978. 151. lpp.
- ↑ Churches of Chiloé
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Čiloje.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)