Zilā Nīla

Nīlas lielākā pieteka Etiopijā un Sudānā

Zilā Nīla (angļu: Blue Nile, arābu: النيل الأزرق‎An Nīl al Azraq), augštecē — Abaja (amharu: ዓባይ), ir Nīlas lielākā pieteka Etiopijā un Sudānā. Dažkārt tiek uzskatīta par vienu no Nīlas satekupēm, kas to veido saplūstot ar Balto Nīlu.[1] Tās garums pēc dažādiem avotiem ir 1450—1783 km, no kuriem 800 km ir Etiopijas teritorijā.[2][3] Kristīgie etiopieši Abaju uzskata par vienu no četrām svētajām upēm, kas iztek no Ēdenes dārza.

Zilā Nīla
Tisisata ūdenskritums Zilās Nīlas augštecē
Tisisata ūdenskritums Zilās Nīlas augštecē
Izteka Čokes kalni
11°37′14″N 37°24′30″E / 11.62056°N 37.40833°E / 11.62056; 37.40833
Nosaukums augštecē Abaja
Ieteka Nīla
15°37′25″N 32°30′7″E / 15.62361°N 32.50194°E / 15.62361; 32.50194Koordinātas: 15°37′25″N 32°30′7″E / 15.62361°N 32.50194°E / 15.62361; 32.50194
Baseina valstis Etiopija, Sudāna
Caurteces valstis Etiopija, Sudāna
Garums 1783 km
Iztekas augstums 2730 m
Ietekas augstums 380 m
Kritums 2350 m  
Vidējā caurtece 2349 m³/s 
Baseina platība 325 000 km² 
Galvenās pietekas Didesa, Dindera, Rahada
Zilā Nīla Vikikrātuvē

Sākas Etiopijas kalnienē kā Mazā Abaja, tek cauri Tanas ezeram. 30 km lejpus Tanas ezera upe pārvar 45 m augsto Tisisata ūdenskritumu un tālāk ap 400 km tek dienvidu virzienā pa šauru un 900—1200 m dziļu kanjonu. Pie Dedženas upe pagriežas uz rietumiem un vēl pēc dažiem simtiem kilometru — uz ziemeļrietumiem un ietek Sudānas teritorijā, kur to sauc par Bahrelazraku — ‘Zilo upi’. Sudānas teritorijā Zilā Nīla uzņem savas lielākās pietekas Dunderu un Rahadu. Sudānas galvaspilsētā Hartūmā saplūst ar Balto Nīlu. Kuģojama 580 km garumā.

  1. Ģeogrāfijas vārdnīca Pasaules zemes un tautas. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1978. 788. lpp.
  2. "Climate, 2008 National Statistics (Abstract)" Arhivēts 2010. gada 13. novembrī, Wayback Machine vietnē., Table A.1. Central Statistical Agency website (accessed 26 December 2009)
  3. Brücken über den Nil in Khartoum/Sudan Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē.Dipl.-Ing. Gregor Gebert und Dr.-Ing. Andreas Reichelt, 2010, Seite 6, Auf: vsvi-mv.de (pdf; 14,2 MB)

Ārējās saites

labot šo sadaļu