Zēnons Elejietis (sengrieķu: Ζήνων ὁ Ἐλεάτης; ap 490 p. m.e. — ap 430 p. m.e.) bija natūrfilozofs Senajā Grieķijā, Parmenīda skolnieks. Dzimis Elejā. Pazīstams ar savām aporijām, ar kurām viņš centās pierādīt kustības, telpas un neierobežota daudzuma neiespējamību.
Zēnons Elejietis
Ζήνων ὁ Ἐλεάτης
|
|
| Zēnons no Elejas
|
| Personīgā informācija
|
| Dzimis
|
490. gadā p.m.ē.
Eleja, Senā Grieķija
|
| Miris
|
430. gadā p.m.ē.
|
|
|
|
Zēnons Elejietis centās Parmenīda mācību pamatot ar virkni tādu argumentāciju, kas iemantoja slavu jau antīkajā sabiedrībā. Viņš norāda, ka pieņēmums par kustību kā vietas maiņu laika gaitā noved pretrunās. Pamatojoties uz priekšstatu par laiku kā atdalītu laika punktu secību, izšauta bulta, ja tās lidojumu sadala atsevišķos laika punktos, ikvienā punktā būtu nekustīga un līdz ar to arī kopumā nekustētos. Turpretī, ja laiku pieņem kā bezgalīgu kontinuumu, tad rodas paradokss, ka, piemēram, Ahillejs, sacenšoties skriešanā ar bruņurupuci, kurš viņam ir gabaliņu priekšā, šo gabaliņu nekad nevar pārvarēt. Kad Ahillejs būtu sasniedzis bruņurupuča starta līniju, tad tas jau arī pats būtu parāpojis gabaliņu uz priekšu, tāpēc atstatums starp abiem gan samazinātos, taču pastāvētu vienmēr.
