Vērmanis un dēls

Vērmanis un dēls (vācu: Wöhrmann & Sohn) bija Vērmaņu dzimtai piederošs tirdzniecības un finanšu uzņēmums, kas 1819. gadā izveidoja un 1832. gadā modernizēja pirmo ar tvaika dzinēju darbināto kokzāģētavu Sarkandaugavas apkaimē. 19. gadsimta vidū kokrūpniecības uzņēmums "Vērmanis un dēls" ražoja lielāko daļu no Rīgā pārdodamo dēļu. Sarkandaugavā līdzās Vērmaņa kokzāģētavai atradās arī Vērmaņa mašīnbūves rūpnīca jeb dzelzslietuve, kas ražoja dažādus sūkņus, ugunsdzēsības iekārtas, lokomotīves, hermētiski noslēdzošas durvis, transmisijas, lauksaimniecības mašīnas (kuļmašīnas, sējmašīnas), alus darītavu iekārtas. 1847. gadā rūpnīcā izgatavoja pirmo tvaika dzinēju Vērmaņa kuģu būvētavas velkonim "Rīga".

Vērmaņa uzņēmumi (Wöhrmanns Sägemühle un Wöhrmanns Eisengießerei) Sarkandaugavas kartē (1876).

Johans Kristofs Vērmanis (1784—1843).

Vēsture

Uzņēmuma dibinātājs bija Melngalvju biedrības vecākais un Lielās ģildes loceklis Kristiāns Heinrihs (I) Vērmanis (1737—1813), kurš 1763. gadā ieradās no Lībekas un kļuva par partneri tirdzniecības kompānijās Krupp & Wöhrmann un Wöhrmann & Detenhoff, vēlāk izveidoja savu tirdzniecības namu "Vērmanis un dēls" (Wöhrmann & Sohn). 1804. gadā viņa jaunākais dēls Johans Kristofs Vērmanis (1784—1843) pārņēma tēva tirdzniecības un finanšu uzņēmumu un izveidoja vairākas fabrikas Rīgā un tekstilfabriku Sindi muižā (Zintenhof) pie Pērnavas. 1832. gadā J.K. Vērmanis kopā ar angļu firmu "Hunt and Hill" modernizēja kokzāģētavu (Wöhrmanns Dampf-Sägemühle) Sarkandaugavā. 1842. gadā firma pilnībā pārgāja Vērmaņa uzņēmuma īpašumā, tolaik uzņēmumā strādāja 60 strādnieki, un tā gada apgrozījums sasniedza 150 000 rubļu. Pēc J. K. Vērmaņa nāves īpašumus pārņēma viņa dēls Kristiāns Heinrihs IV Vērmanis (1814—1874), kurš Tvaika ielā Sarkandaugavas apkaimē nodibināja tēraudlietuvi (Eisengießerei) un mašīnrūpnīcu. 1874. gadā kokzāģētavā strādāja 500 strādnieki, bet tā apgrozījums sasniedza 1 000 000 rubļu.

Vērmaņa mašīnbūves rūpnīcas patentētā kuļmašīna ieguva balvu 1877. gada izstādē Berlīnē, tolaik tajā strādāja ap 320—360 strādnieku. 1881. gadā kokzāģētavā izcēlās liels ugunsgrēks, kas iznīcināja lielāko daļa ražotnes. Uzņēmuma īpašnieki bija spiesti pārdot gandrīz bankrotējošo fabriku vācu firmai "Šaje". Savukārt 1888. gadā bankrotēja Vērmaņa mašīnbūves rūpnīca, uz tās bāzes izveidojās Rozenkranca mašīnfabrika, Felzera mašīnfabrika, Langes un Skujes firmas.