Tumsas simbolika

Tumsa ir fiziski nomācoša vide, kura ir atvērta negatīviem notikumiem un tiek saistīta ar nāvi, ieslodzījumu un neierobežotu ļaunumu, tādēļ pati par sevi tiek uzskatīta par negatīvu tēlu. Tumsa tiek asociēta ar ļauno, pretēju Dieva iedibinātajai kārtībai un labajam, kas ir visumā un cilvēkos. Tumsa parasti ir gaismas pretmets. Šai kontekstā tā parasti simbolizē neziņu, garīgu aprobežotību, morālu atpalicību vai mazvērtību, kā arī nāvi, nelaimi vai "noslēpumu". Telpiskie jēdzieni "virs" un "zem" simboliski atbilst attiecībām starp gaismu un tumsu. Tāpat kā visi uz pasaules balstītie pamatprincipi saistās ar gaismas un tumsas nošķiršanu (piem., Ormazds un Arimans, Iņ-Jan, eņģeļi un dēmoni, gars un matērija, vīrišķais un sievišķais). Būtiska loma daudzām tautām ir priekšstatiem par pacelšanos no tumsas gaismā, kas norāda gan uz indivīda, gan cilvēces attīstību. Arī daudzu iniciācijas rituāli pamatā ir šī dualitāte. Gaismas un tumsas atdalīšana pasaules sākumā daudzu tautu kosmogoniskajos priekšstatos nozīmē, ka tika iedibināta pirmā kārtība. Dažādu reliģiju mītiskajās tradīcijās piemin tumsu, kas atrodas "taipus" zināšanu gaismas (pretēji "zem") un simbolizē Dieva būtības neizdibināmību.

Mikelandželo.(1511.g.)"Gaismas atdalīšana no tumsas"

Dievišķā tumsa

No Bībeles izriet, ka Dievs ir noslēpums. Dievs neatklājas cilvēkam, bet ļauj pietuvoties viņam svētā tumsā. Lai neredzamo darītu redzamu, un rastu priekšstatu par debesīm un Dieva troni, Dievs pavēlēja Mozum iekārtot Saiešanas teltī Vissvētāko vietu — atsevišķu, 15 pēdu garu un tikpat platu telpu, kuru no Svētās vietas atdalīja liels grezns priekškars.Tā bija vienkārša tumša telpa, kur nebija atļauts ieiet ne dievlūdzējiem, ne priesteriem. Tur svētajā un ikdienā nepieejamajā tumsā atradās Dieva derības šķirsts jeb tronis. Viņa godība piepildīja šo vietu. Vienīgi augstajam priesterim, nesot asinis grēku salīdzināšanai un zelta kvēpināmo trauku, bija tiesības tur sastapties ar Dievu vienreiz gadā.

Šāda tradīcija troni novietot tumsā nāk no senās Ēģiptes. Dievību tempļos bija īpaša noslēpumaina un tumša telpa, kurā atradās vissvētākā vieta ar dievības figūru. Arī šajā tradīcijā vissvētākajā telpā drīkstēja ienākt tikai augsie priesteri vai farons.

Vissīkāk šo tēmu par Dieva tumsu sāka pētīt baznīctēvi Origens un Dionīsijs Aeropagīts.

"Vienkārša, absolūta un negrozāma dievišķās patiesības mistērija, slēpta vispilnīgākās gaismas tumsā, kas atklājas klusumā un slepenībā. Tumsa, kas nošķirta no dziļas tumsonības un ir starojoši skaidra, ārpus skatāmā un tveramā, tai piemīt daudz krāšņāks un dižāks skaistums kā mūsu nepieredzējušie prāti spēj aptvert. "

Raksta Dionīsijs Aeropagīts 6gs. svētais, zināms kā vairāku mistikas teoloģijas darbu autors.Darbā "Mistiskā teoloģija" ir divas tumsas, par kurām svētais tēvs runā — cilvēciskā tumsonība un Dievišķā tumsa. Gan pats autors, gan citi svētie tēvi secinājuši,ka dievišķo apskaidrību, jeb "apgaismību" cilvēks spēj iegūt, novēršoties no šīs pasaules "tumsas".Šī gaisma uz apgaismošanu ir pirmais solis cilvēka ceļā tuvāk dievišķajai tumsai, klusumam un lietām ārpus saprotamā. Kad cilvēks pielieto savu saprātu, tas rada priekšstatu par Dievu, līdz ar to viltus dievu, dievu, kurš ir pēc cilvēka tēla un līdzības, nevis otrādi.

Origens, dzimis 185.g.,viens no agrīnās baznīcas tēvi, komentēja Jāņa evaņģēliju. Grāmatā "Komentāri par Jāņa evaņģēliju" viņš apraksta cita veida tumsu, kas nav saistīta ar negatīvu nozīmi, bet ar Dieva varenību un noslēpumainību. "Viņš tumsu darīja sev par apsegu, tumši ūdeņi un biezi padebeši bija Viņa mājoklis."(Ps. 18:11) Dievu nevienam cilvēkam nav iespējams izprast. Var zināt to, kas atklāts rakstos. Dievs norobežojas tumsā, Viņš ir izveidojis slēptuvi un viss, kas attiecas uz Viņu, nav aptverams un ir ārpus jebkādām zināšanām. Dievs "Tumsas dārgumus" nodod Jēzum. Dievišķā tumsa galā top par gaismu.

Tumsa kristietībā

Gaismas trūkums. Rakstos tumsa bieži lietota kā pretstats gaismai. Saskaņā ar lielās radīšanas stāstu, iesākumā bija tumsa. (Ebr.hōšeķ) pēc (Gen. 1:2) "Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem." Kopš sāka pastāvēt gaisma un tumsa, tās veidojās kā pretstati, kurus radījis Dievs. (Jes. 45:7) "Es, kas radu gaismu un veidoju arī tumsību, kas dod svētību, bet arī ļaunu; Es esmu Tas Kungs, kas visu to dara!" Vārds tumsa tēlaini tiek izmantots kā aizstājējs jēdzieniem noslēpums, bailes, fiziska apspiestība, nāve un garīga nejūtība. Kā pretstats sapratnei un taisnībai, tumsa ir ceļš tiem, kuri tajā dzīvo.(Īj. 5:13-14)"Viņam, kas notver gudros viņu viltībās, tā ka viltīgie pārsteidzas paši savos viltus nolūkos: dienu tie saduras ar tumsu, un pašā dienas vidū viņi grābstās kā nakts laikā." Jaunajā Derībā tumsai tiek izmantots (Gr. skōtos) un pārsvarā izmanto apustulis Jānis. Tas nozīmē to pašu, ko (Ebr.hōšeķ). No burtiskas tumsas līdz morālai tumsai un ļaunumam. Jānis identificē Kristu kā gaismu, kurš nācis, lai cilvēkus izvestu ārā no garīgas tumsības. "Tad Jēzus atkal runāja uz viņiem, sacīdams: "ES ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma."(Jāņa 8:12) Tumsa Jaunajā Derībā netiek attēlota kā atsevišķa, Dievam līdzās pastāvoša vara. Tajā pieminētā tumsa attiecas uz Pastarās tiesas dienu, kurā viltus mācītāji nokļūs pilnīgā un nebeidzamā tumsā.

Baznīcas celtne kā kristīgo priekšstatu ilustrācija arhitektūrā

Baznīcas arhitektūrā atspoguļojas kosmogonais radīšanas mīts. Šī līdzība "cilvēks-baznīca-kosmoss" palīdz saprast, ko nozīmē kosmiskā orientācija. Modernā antropoloģija cilvēku definē kā garīgi orientētu būtni. To vienmēr saistījusi saules gaisma un debesis. Cilvēkam ir dubulta orientācija — horizontāla un vertikāla, izdzīvošana un garīgums. Tāpat orientēta arī baznīca — ass, ko dēvē par saules asi, orientēta uz Austrumiem. Vertikālā, jeb pasaules ass, orientēta uz Ziemeļiem. Šīs asis iet starp gaismu un tumsu. Mitoloģijā paradīze vienmēr atrodas austrumos (saules šūpulī), bet elle-rietumos (kosmiskajā tumsas alā). Ādams un Ieva tika izraidīti no Paradīzes uz pasauli bez gaismas caur rietumu vārtiem. Pirmatnējā cīņa starp erceņģeli Mihaēlu un Luciferu notika starp saules valstību un bezcerīgu tumsu. Arī pirmo kristiešu kapsētas tika orientētas tā, ka mirušie tika guldīti ar skatu pret sauli, kas pārvar tumsu.

Tumsas mākslā

Glezniecībā, zīmēšanā un grafikā un fotogrāfijā telpiskuma efektu rada pāreja no tumsas uz gaismu, jeb ēnas un gaismas laukumu atdalīšana, ko dēvē par ēnojumu. Lai gan neviena senās grieķijas glezna nav saglabājusies līdz mūsdienām, tomēr šīs gaismas un ēnas modelēšanas izpratne saglabājusies un ir redzama 4. gadsimta beigu Maķidonijas pilsētas Pellas mozaīkas. Viszināmākā mozaīka ir "Brieža medības" Pellā,"Helēnas nolaupīšanas namā". Ēnošanas metodi ,ar kuras palīdzību mākslas darbā var panākt telpiskumu, 5. gadsimtā p.m.ē. sīkāk izstrādāja sengrieķu gleznotājs Apolodors no Atēnām.

Rembrants.(1606—1669) "Svētais Pēteris ieslodzījumā"

Vistipiskākais paņēmiens, kādu mākslā lieto efektīvi iesaistot tumsu, ir gaismēnas. Gaismēnas, jeb Chiaroscuro (no it. val. 'gaišstumšs') mākslā ir spēcīga kontrasta izmantošana starp gaismu un tumsu, kas ietekmē kopējo darba kompozīciju. Gaismēnas izveidošanās saistāma ar XVI gs., taču īpašu popularitāti šis paņēmiens ieguva XVII gs., kad dramatiska, psiholoģiska, efekta padziļināšanai uz atsevišķiem objektiem gleznā bieži krita gaisma no viena, parasti neredzama avota. Ar šo tehniku izcēlās arī tādi pazīstami mākslinieki, kā Leonardo Da Vinči , Karavadžo un Rembrants. Līdzīgus efektus izmanto arī kino mākslā un fotogrāfijā.

Kristīgajā mākslā krāsai un vārdiem ir viena būtība, īpaši Bizantijas ikona veidošanas tradīcijā katra krāsa izteica skatītājam citu ziņu. Tumsas un gaismas attēlojumam tradicionāli izmanto divas krāsas-balto un melno.

• Balta

Simbolizē Debesu valstību un dievišķo gaismu. Tā ir tīrības, vienkāršības un svētuma krāsa. Ikonās un freskās svēto un taisnīgo(cilvēki, kuri bija godīgi un dzīvoja pēc Dieva patiesības un likumiem) tērpus parasti attēloja baltus.Balto izmantoja arī zīdaiņu autiņiem, mirušo autiem un eņģeļu tērpiem.Tikai patiesi taisnīgas dvēseles tika attēlotas valkājot baltu.

• Melna

Ļaunuma un nāves krāsa. Ikonogrāfijā ar melno izkrāsoja alas, kuras ir simbols cilvēces kapam un redzamajam elles bezdibenim.Citos priekšstatos tā ir arī noslēpuma krāsa.Piemēram, melns fons apzīmēja Kosmosa neizzināmo dziļumu.Mūku tērpi, kurus attēloja ar melno simbolizēja laicīga dzīvesveida pamešanu (iepriekšējā dzīvesveida nāvi) un atteikšanos no iepriekšējiem paradumiem un baudām.

Tumsa literatūrā

Tumsai literatūrā ir visdažādākās nokrāsas. Romantiķi un eksistenciālisti tumsu uzskatīja par nepieciešamu dzīves sastāvdaļu, kas nepieciešama, lai tiektos pēc pilnības, bet arī, lai tiektos pēc brīvības. Tumsa savā ziņā kļūst par vietu, kurā cilvēks sastopas ar savām lielākajām bailēm un savu likteni. Tumsa kā izteiksmes veids rod savu vietu arī pasaules slavenu autoru darbos. Ļoti daudz ainās Šekspīra melnajās komēdijās un arī citās lugās dominē tumsa ar savu simbolisko un tiešo nozīmi — no Henrija V līdz Porteram Makbetā, kur tumsa izmantota tēlaini un saistīta ar tumsonīgu rīcību un maldināšanu , līdz patiesai "tumsai" sirdī lugā "Tumšā lēdija". Viljams Šekspīrs nakts ir savādāka, tā nav tikai burtiska, tajā sajaukušās, apvienojušās vai dažkārt pat pazudušas identitātes. Luga, kurā visvairāk minēta tumsa, ir Karalis Līrs, taču absolūta, tikai Šekspīram raksturīga tumsa, atspoguļojas traģiskumā. "Šo tumsu es atzīstu kā savu". Darbā "Vētra" īpaši spēcīgi izmantots autoram raksturīgais radošais izteiksmes veids, kurā dominē tumsas vara. Džons Miltons pāris vārdos uzbur elles paradoksu- "Nav gaismas, bet tumsa redzama". Vēlāk rakstnieks, kļūstot neredzīgs, raksta arī par aklumu, taču viņš nerunā par nespēju redzēt fiziski, jo viņam neeksistē fiziska tumsa, bet drīzāk apraksta to, ko redz ar gara acīm — depresiju un atsvešinātību, un katru sīkāko lietu, par ko eksistenciālisti uztraucas vairāk, nekā par savu personību. "Saule man tumša un klusa kā mēness". Dzejnieks raksta par tumsu, kas pasauli apgriež kājām gaisā. Ir arī tumsības laiki, kurus angļu dzejnieks Aleksanrs Poups apraksta kā kultūras apokalipsi.

Skatīt arī

• Tumsa
• Gaisma
• Chiaroscuro