Tiešais vārds

Tiešais vārds ir baznīcas kalendāra svētā mocekļa vai brīnumdara vārds, kurā nosauca jaundzimušo, kurš dzimis šī svētā dienā. Tradicionāli izmantots krievu kņazistēs 14.—16. gadsimtos. Papildus, tikai ģimenes iekšējā lokā lietots vārds, savukārt publiskais vārds visbiežāk bija tas, kas bērnam tika dots kristībās.

Krievijas historiogrāfijā tiešā vārda fenomens vislabāk izpētīts, analizējot Rjurikoviču dinastijas kņazu un lielkņazu vārdus, piemēram:

• kņazs Suzdaļas Dmitrijs (Дмитрий Константинович Суздальский (1323-1383)) kristoties saņēma vārdu Toms (Фома), bet pirms nāves kļuva par mūku ar vārdu Teodors (Феодор).
• Ivans III (Иоанн III Васильевич Рюрикович' (1440-1505)), dzimis sv. Timoteja dienā, daudzos rakstītos avotos tiek dēvēts par Timoteju Joanu (Тимофей-Иоан).
• Vasilija III (Васи́лий III Иванович Рюрикович' (1479-1533)) tiešais vārds bija Gavriils (Гавриил).
• Ivana IV (Иоaнн IV Васильевич Рюрикович (1530-1584)) tiešais vārds bija Tits (Тит).
• Abi Ivana IV dēli Dmitriji bija vārdabrāļi ne tikai kristītajā vārdā, bet arī tiešajā vārdā: abu tiešais vārds bija Uars (sv moceklis Uars, jeb Vars - Уар (Вар)).

Attiecīgi, cilvēka "aizgādņi debesīs" bija abi svētie — gan "kalendārais", gan tas, kura vārdā cilvēks kristīts.

Krievu historiogrāfijā to atvasina no pirmo Rjurikoviču tradīcijas vienlaikus lietot gan savu skandināviski pagānisko vārdu, gan kristīto vārdu, piemēram: Jaroslavs/Jurijs (sv. Juris = св. Георгий) Gudrais, Vladimirs/Vasilijs Monomahs, u.c. Taču jānorāda, ka līdzīgas vārdu maiņas viena cilvēka dzīvē, mainoties tā statusam — piedzimstot, reliģiski iesvētoties, kāpjot tronī, aizejot no laicīgās dzīves klosterī utt. — sastopamas daudzviet pasaulē (piem. skat. Ķīnas dinastijas).

Ap 17. gadsimtu tiešo vārdu pamazām pārstāj izmantot, un, piemēram, Romanovu dinastijas valdnieki un kņazi to vairs neizmanto, iztiekot tikai ar kristīto vārdu.