The Velvet Underground
The Velvet Underground ir amerikāņu rokgrupa, kas pirmoreiz bija aktīva no 1965. gada līdz 1973. gadam. Grupas vislabāk zināmie dalībnieki ir Lū Rīds un Džons Keils, kuri no grupas vēlāk aizgāja, lai uzsāktu veiksmīgu solokarjeru. Lai arī grupa savas darbības laikā neguva nekādus vērā ņemamus panākumus, to daudzi kritiķi ir atzinuši kā vienu no 20. gadsimta 60. un 70. gadu svarīgākajām un ietekmīgākajām grupām, kas ir iespaidojusi daudzus vēlākos mūziķus.[1]
| The Velvet Underground | |
|---|---|
 The Velvet Underground ar Endiju Vorholu un Niko 1966. gadā | |
| Galvenā informācija | |
| Izcelsmes vieta |
 Ņujorka, ASV |
| Žanri | eksperimentālais roks, ārtroks, protopanks |
| Darbības gadi | 1965—1973, 1990, 1992—1994, 1996 |
| Izdevēji | Verve, MGM, Atlantic, Polydor, Mercury, Sire |
| Bijušie dalībnieki | |
|
Lū Rīds Džons Keils Sterlings Morisons Enguss Maklīzs Morīna Takere Dags Jūls Valters Pouvers Villijs Aleksandrs | |
Vēsture
labot šo sadaļuGrupa tika izveidota 1965. gadā. Tās sākotnējie dalībnieki bija Lū Rīds un Džons Keils. Abus mūziķus tolaik interesēja dažādas parafīlijas (seksuālās novirzes). Tas bija cēlonis grupas nosaukuma izvēlei — nosaukums tika ņemts no Maikla Leita darba The Velvet Underground, kas bija par ASV pagrīdes netradicionālo seksa dzīvi.
Pirmais grupas albums The Velvet Underground & Nico tika ierakstīts 1966. gada pavasarī. Grupas tobrīdējais menedžeris Endijs Vorhols ieteica pirmā albuma ierakstā iekļaut arī mūziķi Niko. Lai arī grupa pret šo ideju izturējās noraidoši, sadarbība ar Niko tika uzsākta, un grupa savu debijas albumu izdeva 1967. gadā.
Albums, iegūstot vietas ASV Billboard albuma topa otrajā simtniekā, bija komerciāli neveiksmīgs, tas gan tika pamanīts tā satura dēļ. The Velvet Underground albumā iekļautā dziesmu tematika galvenokārt bija par narkotikām un parafilijām, ietverot to tā brīža rokmūzikai vēl nepieredzētā līmenī. Tas arī daļēji bija par iemeslu sliktajiem pārdošanas rādītājiem, jo daudzi mūzikas ierakstu veikali albumu atteicās pārdot un daudzi plašsaziņas līdzekļi — albumu reklamēt.[2] Turklāt grupai bija izteikts eksperimentāls skanējums, kas 1960. gados ne katram rokmūzikas klausītājam bija pieņemams.
Pēc pirmā albuma izdošanas Vorhols tika atlaists un arī Niko grupu pameta. The Velvet Underground 1968. gada pašā sākumā izdeva savu otro studijas albumu White Light/White Heat. Tā skanējums bija vēl raupjāks un asāks nekā pirmajam albumam un rādītāji topos vēl sliktāki (Billbord topā — 199. vieta). Neilgi pēc albuma izdošanas starp Rīdu un Keilu pieauga mākslinieciskās nesaskaņas, un trešais grupas albums The Velvet Underground jau tika ierakstīts bez Keila piedalīšanās. Keila aiziešana ietekmēja albumā iekļauto mūziku. Rīds pirms tam bija vēlējies ierakstīt skaņdarbus, kas būtu daudz tuvāki popmūzikai (tas arī bija būtiskākais konflikta iemesls ar Keilu), mūzika šajā albumā bija kļuvusi radiostacijām daudz draudzīgāka nekā grupas iepriekšējos ierakstos. Albumā bija vērojama arī folkroka ietekme. Kopumā albums The Velvet Underground neizrādījās komerciāli veiksmīgāks kā grupas iepriekšējie albumi, un tas spēja pakāpties tikai līdz 197. vietai Billboard topā.
Neapmierināts ar mūzikas klausītāju un kritiķu vēso interesi par The Velvet Underground mūziku un neredzot grupai nākotni, Rīds 1970. gadā pameta grupu. Viņš bija tobrīd daļēji paspējis ierakstīt The Velvet Underground ceturto studijas albumu Loaded, kas tika izdots tā gada septembrī un bija pilns ar lipīgām, popmūzikai vēl tuvākām dziesmām. Albums vispār neiekļuva Billboard topā.
The Velvet Underground pēdējais albums Squeeze tika izdots 1973. gada septembrī. Tobrīd grupu bija pametuši gandrīz visi tās pamatsastāva dalībnieki, un albumu praktiski sakomponēja Dags Jūls viens pats. Squeeze gan fanu, gan kritiķu aprindās tika uzņemts ļoti negatīvi un arī līdz šim ir visvairāk kritizētais The Velvet Underground albums.[3]
Grupa 1973. gadā oficiāli beidza pastāvēt. Vēlāk gan notika vairākas atkalapvienošanās 1990. gados, tomēr tās izpaudās kā grupas dalībnieku koncertuzstāšanās, ne jaunu mūzikas materiālu veidošana.
Diskogrāfija
labot šo sadaļuStudijas albumi
labot šo sadaļu- The Velvet Underground & Nico (1967. gada marts) — ASV #171
- White Light/White Heat (1968. gada janvāris) — ASV #199
- The Velvet Underground (1969. gada marts) — ASV #197
- Loaded (1970. gada septembris)
- Squeeze (1973. gada septembris)
Koncertalbumi
labot šo sadaļu- Live at Max's Kansas City (1972. gada maijs)
- 1969: The Velvet Underground Live (1974. gada septembris)
- Live MCMXCIII (1993. gada novembris)
- Final V.U. 1971-1973 (2001. gada augusts)
- Bootleg Series Volume 1: The Quine Tapes (2001. gada oktobris)
Izlases
labot šo sadaļu- VU (1985. gada februāris)
- Another View (1986. gada septembris)
- What Goes On (1993. gads)
- Peel Slowly and See (1995. gada septembris)
Singli
labot šo sadaļu| Gads | Nosaukums | Ierakstu kompānija |
|---|---|---|
| 1966 | All Tomorrow's Parties / I'll Be Your Mirror | Verve (VK10427) |
| Sunday Morning / Femme Fatale | Verve (VK10466) | |
| 1968 | White Light/White Heat / Here She Comes Now | Verve (VK10560) |
| I Heard Her Call My Name / Here She Comes Now | Verve (10543) | |
| 1969 | What Goes On / Jesus | MGM (K14057) |
| 1971 | Who Loves the Sun" / Oh! Sweet Nuthin | Cotillion (44107) |
| 1985 | Foggy Notion / I Can't Stand It (reklāmsingls) | Verve/Polygram (PRO 349-1) |
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Richie Unterberger, "The Velvet Underground", AllMusic. Atjaunots: 2010. gada 31. augustā. (angliski)
- ↑ Joe Harvard. The Velvet Underground and Nico. 33⅓. New York, NY : Continuum International Publishing Group, 2007 [2004]. ISBN 0-8264-1550-4.. (angliski)
- ↑ Stephen Thomas Erlewine, AllMusic Squeeze raksts. Atjaunots: 2011. gada 24. maijā. (angliski)
Ārējās saites
labot šo sadaļu- The Velvet Underground tīmekļa lapa (angliski)
- Neoficiālā fanu mājaslapa (angliski)
- Last.fm profils (angliski)