SLIP
SLIP jeb Seriālās pieslēgvietas interneta protokols (angļu: Serial Line Internet Protocol), ir interneta protokola iekapsulēšanas veids, kura uzdevums ir nodrošināt TCP/IP darbību seriālās pieslēgvietās un iezvanpiekļuvesmodēmu savienojumos. Šis protokols tika izstrādāts 1984. gadā un dokumentēts RFC1055[1] 1988. gadā. Vēlāk SLIP protokolu lielā mērā aizvietoja PPP (Point to point protocol), kurš novērsa SLIP protokola esošos trūkumus - iespēju strādāt tikai ar TCP/IP protokoliem un vajadzību konfigurēt klientu adreses pirms savienojuma izveidošanas. Neskatoties uz PPP funkcionālo pārākumu, SLIP protokolu joprojām plaši izmanto mikrokontrolieru savienojumu nodrošināšanai, dēļ maza pievienotā protokola datu apjoma. Šī protokola darbībai ir nepieciešama 8 datu bitu seriālās pieslēgvietas konfigurācija bez pārības bita pārbaudes.[2]
Darbības princips labot šo sadaļu
SLIP protokols nosaka četrus speciālus simbolus ESC, END, ESC_END un ESC_ESC. END ir skaitlis 192, ESC ir 219 (Nejaukt ar ASCII ESCape simbolu), ESC-END - skaitlis 220, bet ESC_ESC - 221. Lai nosūtītu datus, SLIP klients sāk vienkārši pārsūtīt paketes datus. Ja datu baits ir END simbols, tad tā vietā tiek nosūtīti divi baiti - END-ESC (skaitlis 220). Ja datu baita skaitlim ir ESC skaitļa vērtība, tad tiek nosūtīti divi baiti - ESC-ESC (skaitlis 221). Kad paketes pēdējais baits ir nosūtīts - tiek nosūtīts END simbols.
Īpašības labot šo sadaļu
SLIP protokols neparedz atkļūdošanas iespējas un trokšņainas telefonu līnijas viegli spēj sabojāt datu paketes veselumu, taču bojāto pakešu atrašanu un atmešanu dažos gadījumos nodrošina IP protokols - kontrolsummām jāsakrīt.
Lai varētu izveidot savienojumu abiem klientiem ir jākonfigurē adreses un jāizveido savienojums, šis protokols neparedz automātisku adrešu piešķiršanu.
Tā kā SLIP standarts netika noteikts, maksimālais paketes izmērs nav noteikts, tāpēc ir pieņemts par lielāko paketes izmēru (ieskaitot IP un transporta protokolu galvenes) uzskatīt Berkley UNIX SLIP draiverī norādītos 1006 baitus.