Sēža (tehnika)

Sēža ir divu detaļu salāgojuma kustīguma vai nekustīguma pakāpe. Salāgojums ir kustīgs (kam atbilst kustīga sēža) vai nekustīgs (nekustīga sēža) savienojums starp divām detaļām, viena no kurām ir ar aptveramu virsmu un otra — ar aptverošu. Aptveramās virsmas nosacīti sauc par vārpstām, aptverošās — par urbumiem.

Kustīgu sēžu raksturo spēle S=D−d, kas ir starpība starp urbuma D un vārpstas izmēru d (piemēram, cilindrisku salāgojamo virsmu gadījumā diametru), ja urbums ir lielāks par vārpstu. Nekustīgu sēžu raksturo uzspīlējums N=d−D, kas ir starpība starp vārpstas d un urbuma izmēru D, ja vārpsta ir lielāka par urbumu.

Tiek izšķirtas triju veidu sēžas: sēža ar garantētu spēli, sēža ar garantētu uzspīlējumu, pārejas sēža. Tā kā izmēriem pastāv pielaides, nav iegūstamas precīzas spēles vai uzspīlējumi. Lielāko un mazāko spēli aprēķina kā robežizmēru vai robežnoviržu starpību:

S_max = D_max − d_min = ES − ei

S_min = D_min − d_max = EI − es,

kur ES (es) ir urbuma (vārpstas) izmēra augšējā robežnovirze, EI (ei) ir urbuma (vārpstas) izmēra apakšējā robežnovirze.

Analoģiski aprēķina lielāko un mazāko uzsplīlējumu:

N_max = d_max − D_min = es − EI

N_min = d_min − D_max = ei − ES .

No salāgojamo detaļu izmēru robežnoviržēm ir atkarīga iegūstamā sēža. Sēžas ar garantētu spēli un garantētu uzspīlējumu attiecīgi garantē kustīga un nekustīga savienojuma iegūšanu. Pārejas sēžās atkarībā no salagojamo detaļu reālajiem izmēriem var iegūt vai nu spēli, vai uzspīlējumu.

Visi trīs sēžu veidi tiek sīkāk iedalīti, izmantojot standartizētu pamatnoviržu rindu. Pamatnovirze ir tuvākā robežnovirze nulles līnijai, par kuru pieņemts nominālizmērs (tas ir kopīgs urbumam un vārpstai). Ir 21 galvenā pamatnovirze, kuras apzīmē ar A...Z burtiem urbumam un a...z vārpstai. Vēl noteiktas sēžu starpvērtības (piem., cd) un papildu sēžu pakāpes (piem., zb, pastiprinātiem uzspīlējumiem). Sēžai ar garantētu spēli paredzētas pamatnovirzes a (A), b (B), c (C) (siltuma skrejsēža), d (D) (plašā skrejsēža), e (E) (vieglā skrejsēža), f (F) (skrejsēža), g (G) (kustības sēža), h (H) (slīdsēža); pārejas sēžai — j_s (J_s) (blīvsēža), k (K) (spriegumsēža), m (M) (dzensēža), n (N) (ciešsēža); sēžai ar garantētu uzspīlējumu — p (P) (vieglā spiedsēža), r (R), s (S) (spiedsēža), t (T) (karstā spiedsēža), u (U), v (V), x (X), y (Y), z (Z).

Pielaides lauks tiek iegūts, kombinējot pamatnovirzi ar konkrētas kvalitātes pielaidi (lauka apzīmējums, piemēram, a5). Sēžu izveidei lieto kādu no divām pamatsistēmām: urbuma ar pamaturbumu H vai vārpstas ar pamatvārpstu h. Pirmajā sistēmā urbuma robežizmēri (nominālizmērs un urbuma mazākais izmērs sakrīt) ir nemainīgi visām sēžām, bet tiek pielāgoti vārpstas robežizmēri. Otrajā sistēmā nemainīgi ir vārpstas robežizmēri (nominālizmērs un vārpstas lielākais izmērs sakrīt), tiek pielāgoti urbuma robežizmēri. Pielaides lauka apzīmējumā pamatnovirzes burts norāda sēžas veidu un kvalitātes numurs norāda pielaides lielumu.

Sēžas apzīmējuma piemērs: ${\frac {H8}{g6}}$, no kura noteicams, ka sēža iegūta urbuma sistēmā, urbumam ir 8. kvalitāte, sēža ir garantētu spēli, vārpstai ir 6. kvalitāte.

Izmantojamās un ieteicamās (optimālās) sēžas un tām atbilstošās robežnovirzes, ievērojot nominālizmēra intervālu, nosaka pēc tabulām. Līdzās 81 galvenajam pielaižu laukam vārpstām un 72 urbumiem ir noteikti arī papildu pielaižu lauki: 36 vārpstām un 32 urbumiem. Katrai sēžai ir savi pielietojumi, piemēram, sēža H9/d9 tiek izmantota brīvgaitas skriemeļiem uz vārpstām.