Runas akts

Runas akts ir valodniecībā un valodas filozofijā lietots jēdziens, kas apraksta darbību, kas tiek darīta, izrunājot izteikumu. Runas akti ir, piemēram, solījuma izteikšana, kaut kā aprakstīšana, jautājuma uzdošana, lūgums, pavēle, sasveicināšanās, atvainošanās, apvainošana u.c.

Dalījumi

Runas aktu tipi

asertoriskie: apgalvojumi par lietu attiecībām (atbilde, ziņojums, apgalvojums, apstiprinājums u.c.);
direktīvie: pamudinājumi, jautājumi (jautājums, lūgums, ieteikums, pavēle, aizliegums, atļaušana, brīdinājums u.c.);
komisīvie: solījumi attiecībā uz nākotni (solījums, zvērēšana, piedāvājums, aicināšana u.c.);
ekspresīvie: izteikumi, saistīti ar attieksmi pret klausītāju (sasveicināšanās, apsveikums, atvainošanās, pateikšanās u.c.);
deklaratīvie: paziņojumi, kas nosaka realitāti, lietu attiecību (spriedumi, lēmumi u.c.).

Vēl viens dalījums:

performatīvi: veic darbību, ko apraksta; nevar būt patiesi vai aplami ("Apsolu, ka ieradīšos!", "Es pieņemu tavu piedāvājumu");
konstatīvi: apraksta situāciju; var būt patiesi vai aplami.

Līmeņi:

lokūcija: pati runas akta izteikšana; jebkāds runas akts;
ilokūcija: darbība, kas tiek veikta runas akta laikā; runas akts, kas kaut ko apraksta, nosaka, izsaka;
perlokūcija: runas akts, kas izraisa darbību; svarīgs ir efekts, ko akts atstāj uz klausītāju/lasītāju (pārliecināšana, iedrošināšana, nobaidīšana u.c.).

Ilokutīvais spēks

Runas aktu teorijā izšķir propozicionālo līmeni un performatīvo — ilokutīvā spēka - līmeni. Propozīcija ir fakts, semantiskais kodols, piem., "ārā snieg", ko runas aktā performatīvajā līmenī var izteikt dažādos veidos, piemēram, "Vai ārā snieg?", "Vai kā ārā snieg!", "Ārā laikam snieg." u.c. Ilokutīvais spēks tātad ir nodoms, ar kādu runātājs šo izteikumu ir teicis.