Romas akvedukti

Romas 11 akvedukti tika celti Romas impērijas laikā, kad šeit valdīja totalitārisms un vergu darbs bija par brīvu, un imperatora spēja parādīt savu totalitāro varu ļāva paveikt šos grandiozos projektus. Romas akvedukti ir neparasts inženierbūves piemērs. Tas, kas ir palicis pāri no šīm ievērojamām inženierbūvēm, liecina par to, ka Romas impērija inženierbūves attīstības ziņā, tajā laikā bija krietni priekšā visai pasaulei.

Appia akvedukts

• Celts 312.g.p.m.ē
• Ūdens ieguve: 10 jūdzes uz austrumiem no Romas
• Garums: 10 jūdzes (16,1 km): 7 jūdzes (11,3 km)- pazemes, pēdējās 3 jūdzes (4,8 km)- uz arkām, līdz ūdens atdeves punktam Forum Boarium, kas atradās Campus Martinus.

Līdz pat 312.g.p.Kr. cilvēkus pilnībā apmierināja metode- ūdens vākšana spaiņos no vietējiem ūdens avotiem. Bet Roma kļuva lielāka, un vajadzība pēc ūdens arī no ārpilsētas ūdens avotiem kļuva arvien nepieciešamāka. Pirmais, tātad arī pats vecākais akvedukts Romā saucās Aqua Appia (313.g.p.Kr.), to cēla Appius Claudis Caecus, tas pats inženieris, kurš būvēja arī slaveno ceļu Via Appia. Aqua Appia plūda 16,4 km garumā, cauri Porta Maggiore un iztukšojās Forum Boarium, blakus Porta Trigemina. Gandrīz viss Appia akvedukts atradās zem zemes, kas bija ļoti svarīgi, dēļ salīdzinoši augstās ūdens avota un atdeves atrašanās vietas, tas arī šo akveduktu pasargāja no uzbrucējiem Samnita karu laikā, kas risinājās, kamēr notika Appia akvedukta būvniecība. Tikai pašā nobeigumā, no Porta Capena līdz Porta Trigemina akvedukts atradās virs zemes, uz arkām. Akvedukts pazeminājās tikai 10 m visā tā garumā, kas to padarīja par ievērojamu inženiersasniegumu tajos laikos. Ir aprēķināts, ka akvedukts Romai spēja piegādāt 73,000 kubikmetru ūdens dienā.

Akveduts Anio Vetus

• Celts 272.-269.g.p.Kr.
• Ūdens ieguve: Anio (Aniene) upe pie Vicavaro, uz austrumiem no Romas
• Garums: 65,9 km

Tikai 40 gadus pēc pirmā akvedukta celtniecības, t.i. 273.g.p.Kr., sāka celt nākamo- Anio Vetus akveduktu, kuru sāka būvēt Curius Dentatus, bet pabeidza M. Fulvius Flaccus . Lai arī tehnoloģijas pielietojums bija visai konservatīvs, kopā šie 2 akvedukti radikāli izmainīja ūdens infrastruktūru Romā. Tie ir akveduktu sistēmu (kas darbojas vēl tagad) priekšteči. Akvedukts ieguvis savu vārdu no Anio upes- Tiberas pietekas, no kuras nesa ūdeni uz pilsētu. Šis ūdens avots atradās ap 35,4 km attālumā, bet pats akvedukts ir gandrīz divas reizes garās, tas tādēļ, lai cauri kalnainajiem laukiem akveduktam izdotos saglabāt vajadzīgo slīpumu. No šī akvedukta ir saglabājušās iespaidīgs daudzums drupu, uz Aurēlijas sienas, blakus Porta Maggiore, un arī Tivoli apkaimē. Anio Vetus akvedukts ir būvēts no akmens blokiem un ūdens caurums bija izklāts ar biezu cementa kārtu. Lielākā daļa no šī akvedukta atradās zem zemes. Anio Vetus akvedukta ceļš kļuva par paraugu visiem turpmākajiem akveduktiem, izņemot viņa papildu kanālu, kas gāja pa īsāko ceļu, lai apietu izvairītos no neērtiem ceļiem ielejas malās. Pēc pilsētas šķērsošanas caur Porta Maggiore , pazemes akvedukts Anio Ventus beidzās iekš Porta Esquilina. Ir svarīgi pieminēt, ka ūdeni, dēļ tās sliktās tīrības, pārsvarā izmantoja publiskajām vannām, dārziem un lauksaimniecībā. Ir aprēķināts, ka Anio Vetus akvedukts dienā pilsētai varēja piegādāt ap 180,000 kubikmetru ūdens dienā.

Akvedukts Marcia

• Celts 144.-140.g.p.Kr.
• Ūdens ieguve: avoti pie Subiaco, uz austrumiem no Romas
• Garums: 90 km; no tiem 80 km pazemes un 10 km uz arkām.Vēlāk ūdens novadīts arī uz Caputoline kalna Caracalla vannām- šis atzarojums, īscaurule saucās Aqua Antoniniana

Marcia akvedukta atliekas

Aqua Marica akvedukts bija visgarākais no visiem 11 akveduktiem, kas apgādāja Romu ar ūdeni. Tas funkcionē vēl šodien kā viens no galvenajiem ūdens avotiem modernajā Romā. Aqua Marica cēla no 144. līdz 140.g.p.Kr. un to būvēja pretors Quintus Marcius Rex, kura vārdā arī nosaukts pats akvedukts. Tas gāja pa pēdām via Tiburtina līdz pat Romai, šķērsoja pilsētas robežu no austrumiem, pie Aurelian Wall) sienas Porta Tiburtina. Akvedukts bija ievērojams ar tā auksto un tīro ūdeni.
Aqua Marica akveduktu cēla pēc senāta pavēles; doma par jauna akvedukta celtniecību jau bija radusies sen, jo piegādātais ūdens no Aqua Vetus bija tik netīrs, ka tas bija gandrīz nederīgs dzeršanai. Senais akvedukta ūdens avots atradās blakus modernajām pilsētām Arsoli un Agosta. Šis ūdens avots tika izmantots arī citiem akveduktiem, piem. Anio Ventus, Anio Novus un Aqua Claudia. Patiesībā tas pats ūdens avots tie izmatots šodien modernajiem akveduktiem. Akveduktu 33.g.p.Kr. laboja Marcus Agrippa, vēlāk Augustus, balstoties uz ierakstu akvedukta arkā, kura tika vēlāk uzcelta Porta Tiburtina. Augustus palielināja akvedukta ūdens piegādi, pievienojot tam vēl papildus ūdens avotu- Aqua Augustus, dubultojot caurplūdumu. Aqua Marica akvedukts bija otrs lielākais, ūdens piegādes daudzuma ziņā, akvedukts Romā, tas dienā pilsētai piegādāja ap 187,600 kubikmetru ūdens. Taču lielu daļa no akvedukta nestā ūdens jau ceļā uz Romu parastie iedzīvotāji novadīja uz savām mājām viņu pašu vajadzībām, tādēļ akvedukta galapunktā nonāca tikai maza ūdens strūkliņa. Ūdens piegādes daudzumu palielināja nākamie imperatori. Pēc daudzām restaurācijām, to lietoja vēl 10.gs.

Akvedukts Tepula

Porta Mažore (Porta Maggiore) - Tepulas un Marcia akvedukta krustošanās vieta ar Aqua Claudia un Anio Novus akveduktiem

• Celts 125.g.p.Kr.
• Ūdens ieguves vieta: avoti blakus Subiaco, Romas austrumos
• Garums: 11 jūdzes, kas ir 17,7 km; pazemes 8 km, 9,7 km uz tām pašām arkām uz kurām Aqua Marcia, līdz pat tā galapunktam Aventine kalnā.

Pirmie trīs akvedukti, Aqua Appia, Anio Vetus, un Marcia, visi tika celti no cieta, blīva akmens - no kalta akmens, vulkāniskais tufs kopā ar bazaltu un kaļķakmeni, parastais tufs, šie akvedukti arī ir visvairāk pieminētie un aprunātie. Akveduktiem, kas tika celti vēlāk bija kodoli no betona, izklāti ar kaltu akmeni vai ķieģeli un visbiežāk tie bija ļoti trūcīgi un pieticīgi celts. Aqua Tepula 11.-4.g.p.Kr. atjaunoja Augustus, kļūdaini bieži tiek pieminēts, ka tas ir bijis Q. Marcius Rex.

Akvedukts Julia

• Celts: 33.g.p.Kr.
• Ūdens avots: avots blakus Subiaco, Romas austrumos
• Garums: 22, 5 km; pazemes akvedukts 11,25 km un 11,25 km uz tām pašām arkām uz kurām Aqua Marcia un Aqua Tepula

33.g.p.Kr. sākās jauna akvedukta celtniecība un visu veco akveduktu restaurācija. Šī akvedukta rekonstrukcija notika 11.-4.g.p.Kr., to vadīja Augustus. Aqua Julia dienā pilsētai piegādāja ap 50,043 kubikmetru ūdens. No Aqua Julia ūdenskrātuves ūdens tika novadīts uz pilsētu pa diviem dažādiem kanāliem, kas atradās uz vienas pamatatstruktūras (domājams, ka oriģināli, tā bija Aqua Tepula pamatstruktūra). Zemāko kanālu sauca par Aqua Tepula, bet augšējo Aqua Julia; un vēl šis dubultais akvedukts bija savienots ar Aqua Marcia. Vietā, kur visi trīs akvedukti satiekas, ir ieraksts, kas attiecināms uz Caracalla rekonstrukcijām. Viss ceļš, ko veic Aqua Julia ir daļēji pazemē, daļēji uz masīvām konstrukcijām un daļēji uz arkām. Mūsdienās ūdens no Aqua Julias ūdens avota, tiek novadīts Romā pa kanālu, kas saucās Marrana Mariana (cēlis 1122.gadā, Calixtus II), tomēr šis ūdens vienmēr galvenokārt ir izmantots lauksaimniecībā vai apūdeņošanā, bet ne dzeršanai.

Akvedukts Virgo

• Celts: 19.g.p.Kr.
• Ūdenskrātuve: avoti pie Via Collatina, uz austrumiem no Romas
• Garums: 22,5 km, no ūdenskrātuves iet pazemes caurule 11,25 km garumā un nākamos 11,25 km uz arkām līdz tā galapunktam Agrippa vannās, kas atradās Campus Martinus

Viens no 11 akveduktiem, kas apgādāja Seno Romu ar ūdeni. Akvedukts kļuva nelietojams līdz ar Romas impērijas sabrukumu, bet tika pilnībā atjaunots gandrīz veselu gadu tūkstoti vēlāk- renesanses laikā. Tad tas ieņēma savu tagadējo veidolu un sāka tiks saukts par Aqua Vergine. Aqua Virgo celtniecību pabeidza 19.g.p.Kr. Marcus Agrippa vadībā, imperatora Augustus valdīšanas laikā. To uzbūvēja, lai varētu apgādāt Campus Martius pirtis, as atradās blakus Panteonam, ar ūdeni. Akvedukta ūdenskrātuve atrodas apmēram 3 km attālumā no Via Praenestina. Kā leģenda vēsta- izslāpušie romiešu karavīri kādai jaunai meitenei prasījuši pēc ūdens. Meitene viņiem norādījusi uz avotiem, kas vēlāk kļuva par šī akvedukta ūdensieguves vietu. Tādēļ arī šis akvedukts nosaukts par godu jaunajai meitenei, Aqua Virgo. Virgo akvedukts, pilsētā ienāca no ziemeļiem, ne tā kā visi iepriekšējie- no austrumiem caur Porta Maggiore. Lai arī akvedukts ir vairāk kā 20 km garš, tas savu augstumu no sākumpunkta līdz galapunktam samazina tikai par 4 m. Dienā šis akvedukts varēja pilsētai piegādāt līdz pat 104,000 kubikmetriem ūdens dienā. Interesants fakts, ka 537.gadā goti mēģināja izmantot šo pazemes kanālu, lai iebruktu Romā. Bet šodien čuguna cauruļvads, kas atrodas precīzi Aqua Virgo izrakto tuneļu vietā, ir vēl joprojām lietošanā.

Akvedukts Alsietina

• Celts: 2.g.p.Kr.
• Ūdenskrātuve: Alsietina ezers- tagad Martignano ezers, ziemeļrietumos no Romas
• Garums: 22,5 km, 21,6 km atrodas pazemē, 0,4 km uz arkām līdz tā galapunktam Augustus Naumachia

2.g.p.Kr. Augustus uzcēla pazemes akveduktu, kas tika nosaukts Aqua Alsientina. Akvedukts ienāca Romā no ziemeļpuses. Šī akvedukta ūdens nebija lietojams dzeršanai, tādēļ zinātnieki vēl īsti nav noskaidrojuši kādēļ vispār šis akvedukts tika uzbūvēts. Daži saka, ka tā uzdevums bija pagādāt ūdeni imperatora Augusta mākslīgi izveidotam dīķim, ko sauca par Naumahijai (Naumachia), šeit tika rādītas parodētas jūras kaujas. Daži pierādījumi turpretī liecina, ka šo ūdeni izmantoja arī dārzu laistīšanai un turīgo cilvēku villu vajadzībām. Turklāt, šī akvedukta sliktās kvalitātes ūdens tomēr tika lietots dzeršanai, kad Vigro un Marcia cauruļvadi tika rekonstruēti un nedarbojās. Šis akvedukts piegādāja tikai 16,228 kubikmetrus ūdens dienā.

Akvedukts Aqua Claudia

• Celts: 52.g.m.ē.
• Ūdenskrātuve: Subiaco avoti Romas austrumos
• Garums: 69,2 km, pirmie 54,7 km no akvedukta bija pazemes cauruļvads un pēdējie 14,3 km atradās uz arkām, līdz pat akvedukta galapunktam Caelian kalnā.

Aqua Claudia

Šo akveduktu tāpat kā Anio Novus 38.g. iesāka būvēt pēc Kaligulas pavēles, bet pabeidza tikai 52.g. imperatora Klaudius (Claudius) laikā. Akveduktu Claudia un Anio Novus celtniecība bija viens kopīgs projekts. Kopā šie divi akvedukti pilsētai piegādāja 387,817 kubikmetrus ūdens ikdienu uz visiem Romas 14 apgabaliem. Aqua Claudia piegādāja ūdeni no diviem ārkārtīgi ražīgiem un tīriem avotiem- Caerulus un Curtius. Vēlāk šiem diviem avotiem vēl tika pievienots trešais- Albudinus. Šī akvedukta ūdens tika uzskatīts par viskvalitatīvāko uzreiz pēc Aqua Marcia. Pēc 10 gadu izmantošanas, akvedukta ūdens piegāde pasliktinājās, un tika pārtraukta pavisam 9 gadus vēlāk, līdz 71.g. Vespasiāns (Vespasian) to atrestaurēja un 10 gadus vēlāk to vēlreiz restaurēja Titus. Aqua Claudia, avotu visražīgākajā laikā, varēja piegādāt līdz pat 191,000 kubikmetru ūdens dienā.

Akvedukts Anio Novus

• Celts: 52.g.m.ē.
• Ūdenskrātuve: Anio (Aniene) upe Romas austrumos
• Garums: 93 km, lielākā daļa zem zemes

Nosaukums akveduktam radies no ūdenskrātuves — Anio upes, bet vārds Novus (tulk.- jauns) vajadzīgs, lai šo akveduktu varētu atšķirt no akvedukta Anio Vetus, kas tia uzbūvēts jau 3.gs.p.m.ē. Visgarākais un visaugstākais akvedukts, tā garums bija gandrīz 95 km, un dažas no tā arkām pat līdz 33m augstas. Tuvā pilsētai Aqua Claudius un Aqua ANio Novus bija savienoti, Claudia apakšā un Anio Novus pa augšu. Interesants piemineklis, kas savienots ar šiem akveduktiem ir vārti, kas tagad saukti par Porta Maggiore, kas sākotnēji bija grandioza dubultā arka, kura nodrošināja akveduktu pārlaišanu pāri Via Labicana un Via Praenestina. Gan Aqua Claudius, gan Aqua Anio Novus sekoja Anio upes tecējumam un gāja paralēli Aqua Marica.

Akvedukts Trajana

• Celts: 109.g.m.ē.
• Ūdenskrātuve: avoti uz ziemeļiem no Bracciano ezera, ziemeļrietumos no Romas
• Garums: 56,5 km, no tiem 46,5 pazemes, un 10 km virszemes uz arkām, līdz pat tā galapunktam Janiculum kalnā.

Īsti precīzs nav neviens skaitlis, kas saistīts ar šo akveduktu, jo nav saglabājušās nevienas drošas liecības. Akveduktu cēla imperators Trajāns, viņa vārdā arī nosaukts pats akvedukts, kas piegādāja ezeru ūdeni no šī reģiona). Pēc tam, kad šo akveduktu 537.g. salauza goti, to laboja neskaitāmas reizes. 1610.g. Paola akvedukts tika uzbūvēts pa to pašu maršrutu, pa kuru Aqua Trajana, pat izmantojot dažus materiālus no šī akvedukta drupām. Aqua Trajana padeva Romai ūdeni no kalna avotiem ziemeļos no Romas (ne tā kā Alaietina akvedukts).

Akvedukts Alexandrina

• Celts: 226.g.m.ē.
• Ūdenskrātuve: Pantano avoti, kas atrodas blakus Via Prenestina, uz austrumiem no Romas
• Garums: 22 km, no tiem 6,4 km izbūvēti pazemē, un 15,4 km atrodas uz arkām, līdz pat tās galapunktam — Aleksandra Severus pirtīm Kampus Martusā (Campus Martius)

Alexandrina akveduktu uzbūvēja Aleksandrs Severus. Pēc viņa vārda arī radies akvedukta nosaukums. Šis akvedukts nesa ūdeni uz Romas austrumu daļu, tas apgādāja ar ūdeni Aleksandra termas, kas bija pārbūvētas Nerona pirtis blakus Panteonam. Akvedukts pilsētai spēja piegādāt 21,633 kubikmetru ūdens dienā. Dažas no pēdējām akvedukta arkām bija līdz pat 20 m augstas. Šis bija pats pēdējais akvedukts, ko uzbūvēja Romā.

Romiešu akveduktu sistēma

Pašā augstākajā akveduktu celtniecības punktā, Romas 11 akvedukti kopā veidoja 502 km garu ūdensvadu sistēmu, kur 421 km bija pazemes tuneļi un pārējie km tika izveidoti uz speciālām velvētām konstrukcijām. Kopā šie akvedukti Romai piegādāja vairāk kā 1 miljonu kubikmetru ūdens katru dienu; lai varētu salīdzināt, der zināt, ka šodien Kolumbijas apgabals ir gandrīz tikpat liels, kāda bija Roma 300.g.p.Kr., bet dienā cilvēkam tā piegādā tikai 67 galonus ūdens, salīdzinājumā ar Romu, kur tas bija ap 200 galonu uz cilvēku dienā. Liela daļa no šī ūdens tika izmantots publiskajām strūklakām un pirtīm. Šie skaitļi ir pārsteidzoši un atspoguļo romiešu akveduktu teicamo kvalitāti.

Romiešu akveduktu celtniecība

Būvējot akveduktu, visvairāk problēmu un rūpju sagādāja nivelēšana. Ja akvedukts gāja pa pēdām upei, tad upes slīpumu varēja izmantot lai noteiktu arī vajadzīgo akvedukta slīpumu. Bet, kad akveduktu romiešu inženieriem vajadzēja ieprojektēt caur kalnu grēdām, noteikt vajadzīgo slīpumu kļuva daudz grūtāk. Nivelēšanas darbos tika izmantots mērinstruments, kas bija 610 cm garš dēlis, kuru varēja nivelēt ar mērauklu, vai piepildot augšpusē izgrebto rievu ar ūdeni. Pieredzējis inženieris, izmantojot šo mērinstrumentu, varēja noteikt slīpumu ar precizitāti 1:2000.

Lai saglabātu akvedukta vajadzīgo slīpumu upes vai aizas šķērsojuma vietās, tika celtas iespaidīgas velvētas tiltu konstrukcijas, kas tika sauktas par viaduktiem, kas turpināja ūdens cauruļvadu ceļu, tur, kur pazemes tuneļi nebija iespējami. Bija vajadzīgi daudzi gadi un milzīgs darbaspēks, lai uzceltu akveduktu ar visiem vajadzīgajiem, daudzajiem pazemes tuneļiem un lielajām velvētajām struktūrām. Darbaspēks sastāvēja no vergiem un kara gūstekņiem. Projekta uzraugs atklāja, ka labāka izturēšanās pret padotajiem, nodrošināja labākus rezultātus; pret vergiem tiešām izturējās ļoti labi un daudzi no tiem beigās kļuva par Romas pilsoņiem.

Kad akvedukts tika izrakts mīkstā zemē, to izklāja ar ķieģeļiem, bet ja to izcirta cietā klintī, to neizklāja vispār. Pirmās virszemes arkas tika būvētas viscaur no akmens, bet vēlāk būvētajos akveduktos galvenās daļas tika būvētas no nelīdzena betona un apšūts ar akmeni. Pie katra akvedukta ūdenstilpnes bija cisterna, kur ūdens nogulsnējās, lai pasargātu netīrumu un gružu iekļūšanu ūdens tuneļos, tas aizkavēja tuneļu aizdambēšanos vai piedūņošanos. Pilsētā katrs akvedukts beidzās akā vai speciālā baseinā. Šiem baseiniem bija 3 notekas- zemākā noteka apgādāja pirtis, mākslīgos avotus, publiskos namus, augstākās notekas apgādāja ļaudis, kas bija speciāli sev iegādājušies šādu noteku. Ūdens, kas pārplūda pāri baseinam, tika izmantots, lai aizskalotu kanalizāciju vai grieztu ūdensratus.