Relatīvā priekšrocību teorija
Šajā rakstā nav saišu uz līdzīgiem rakstiem citu valodu Vikipēdijās. Lūdzu, palīdzi tās pievienot. Ja līdzīgu rakstu nav, šo veidni var noņemt. |
Šim rakstam nav ievada vai ievadā nav definīcijas. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, uzrakstot skaidru apskatītā subjekta definīciju. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Šajā rakstā ir pārāk maz vikisaišu. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, saliekot tajā saites uz citiem rakstiem. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Ir ierosinājums apvienot šo rakstu ar Salīdzinošā priekšrocība. |
Relatīvā priekšrocību teorija balstās, ka konkrētu preci eksportē tā valsts, kurai ir relatīvās priekšrocības šīs preces ražošanā, šai valstij ir mazākas relatīvās izmaksas. Relatīvās priekšrocības ir spēja ražot preci ar mazākām relatīvām izmaksām, nodrošinot efektīvu resursu izmantošanu. Relatīvās izmaksas ir produktu daudzums, kuru valstij jāupurē vai jāzaudē, ražojot konkrētā produkta papildus vienību.[1]
Relatīvās priekšrocības koncepciju izvirzīja angļu klasiskās ekonomikas skolas pārstāvis Deivids Rikardo.
Absolūtā priekšrocību koncepcija
labot šo sadaļuIr ierosinājums atdalīt daļu no raksta un pievienot lapai absolūtā priekšrocība |
Absolūto priekšrocību koncepciju izstrādāja skotu ekonomists Ādams Smits. Absolūto priekšrocību teorija nosaka, ka absolūtā priekšrocība kādai valstij pār otru valsti kādas preces ražošanā ir tad, ja tā var ražot šo preci izmantojot mazāku resursu daudzumu kā otra valsts. Absolūtās priekšrocības nosaka valsts ģeogrāfiskais novietojums klimatiskie apstākļi, dabas un darba resursi, kapitāls un ražošanas tehnoloģija. Atkarībā no tā, kādas ir absolūtās priekšrocības, valsts specializējas noteiktu preču ražošanā un pērk sev nepieciešamās lietas no citām valstīm. Specializējoties vienām valstīm tādās jomās, kurās ir absolūtās priekšrocības, un tirgojot savus pārpalikumus citām valstīm, ieguvējas ir abas puses.[1]