Rūta Belvila

Elizabete Rūta Naomi Belvila (angļu: Elizabeth Ruth Naomi Belville; 1854. gada 5. marts—1943. gada 7. decembris), pazīstama arī kā Griničas laika lēdija, bija uzņēmēja no Londonas. Viņa, viņas māte Marija Elizabete un viņas tēvs Džons Henrijs pārdeva cilvēkiem laiku. Tas tika darīts, katru dienu iestatot Belvilas pulksteni pēc Griničas laika, kā rādīja Griničas pulkstenis, un pēc tam "pārdodot" cilvēkiem laiku, ļaujot viņiem apskatīti pulksteni un pieregulēt savējo.

Vēsture

Marija Belvila 1892. gadā

Rūtas Belvilas tēvs Džons Henrijs Belvils (1795—1856) 1836. gadā izveidoja pakalpojumu 200 klientiem. Katru rītu Džons Henrijs devās uz Griničas observatoriju, kur viņš strādāja un iestatīja savu pulksteni pēc Griničas laika. Pēc tam viņš devās ceļā ar savu bagiju un uzstādīja pareizu laiku klientu, kuri ir abonējuši pakalpojumu, pulksteņos.^[1]

Džons Henrijs piedāvāja šo pakalpojumu līdz pat savai nāvei 1856. gadā. Viņa atraitnei Marijai tika piešķirta privilēģija turpināt darbu, lai nodrošinātu iztiku, un viņa turpināja uzņēmējdarbību līdz savai aiziešanai pensijā 1892. gadā, kad viņai bija astoņdesmit gadu. Pēc tam uzņēmējdarbību pārņēma Rūta Belvila.^[2] Viņa turpināja uzņēmējdarbību līdz pat 1940. gadam. Belvilai bija vairāk nekā astoņdesmit gadu, kad viņa aizgāja pensijā. 86 gadu vecumā viņa vēl spēja doties apmēram divpadsmit jūdžu attālumā no savām mājām un apmeklēt Observatoriju pirms plkst. 9.00 no rīta. Viņa nomira 89 gadu vecumā.^[2]

Uzņēmumā izmantotais pulkstenis bija pulksteņmeistara Džona Arnolda kabatas hronometrs Nr. 485/786, ar iesauku "Arnolds". Sākotnēji tas tika izgatavots Saseksas hercogam, un tam bija zelta korpuss. Kad tas tika nodots Džonam Henrijam, viņš nomainīja korpusu uz sudraba, jo uztraucās, ka zagļi varētu iekārot zelta pulksteni. Kad Rūta nomira, pulkstenis tika nodots Worshipful Company of Clockmakers organizācijai.^[2]

Konkurence

Belvilas biznesam uzbruka Standard Time Company direktors Džons Vains, kurš pārdeva telegrāfa laika signālu pakalpojumu un bija Belvilas galvenais konkurents. Vains teica runu pilsētas United Wards klubā, uzbrūkot Belvilai un apgalvojot, "ka viņas [Belvilas] metodes ir amizanti novecojušas"; viņš arī norādīja, ka viņa "iespējams, izmantoja savu sievišķību, lai iegūtu klientus".^[2]

Runa tika publicēta laikrakstā The Times, taču rakstā nebija minēts Standard Time Company uzņēmums un fakts, ka viņš ir Belvilas konkurents. Pēc komentāra publicēšanas Belvilu aplenca žurnālisti, kurus interesēja viņas bizness, kā arī iespējamais skandāls, ko varētu darīt Vaina komentāri. Belvilai izdevās tikt galā ar šo situāciju un no tās izrietošā publicitāte palielināja pārdošanas apjomu. Belvila sacīja, ka Vains nodrošinājis viņai bezmaksas reklāmu.^[1]^[2]

Atsauces

↑ ^1,0 ^1,1 John H. Lienhard. «No. 2070: TIME & RUTH BELVILLE». University of Houston: Engines of Our Ingenuity. Skatīts: 2010. gada 27. marts.
↑ ^2,0 ^2,1 ^2,2 ^2,3 ^2,4 Trevor Mendham. «The Greenwich Time Lady». Horology Stuff. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 22. februārī. Skatīts: 2010. gada 27. marts.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Rūta Belvila.

[Houston-1] 1,0 ^1,1 John H. Lienhard. «No. 2070: TIME & RUTH BELVILLE». University of Houston: Engines of Our Ingenuity. Skatīts: 2010. gada 27. marts.

[horology-2] 2,0 ^2,1 ^2,2 ^2,3 ^2,4 Trevor Mendham. «The Greenwich Time Lady». Horology Stuff. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 22. februārī. Skatīts: 2010. gada 27. marts.

[1]

[2]