Numismātika
Šis raksts neatbilst pieņemtajiem noformēšanas kritērijiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Numismātika (no grieķu: νόμισμα (numisma) — 'monēta') ir vēstures palīgnozare, kas pēta monētas un monētu depozītus, naudu, kā arī ar to saistītos rakstītos avotus.
Ar numismātikas palīdzību iegūstam informāciju par konkrētās sabiedrības ekonomiskās attīstības un materiālās civilizācijas līmeni, vēsturiskajiem notikumiem, starptautiskiem sakariem u.c. Numismātika nodarbojas arī ar citu maksāšanas līdzekļu, kam nav monētu formas, pētīšanu, taču pamatā akcentējot tieši monētas.
Kā avotus numismātika izmanto ne tikai monētas un citus numismātiskos objektus, bet arī jebkuru citu avotu (no arheoloģijas, etnogrāfijas, rakstu pieminekļiem utt.), kam ir kāds sakars ar naudas sistēmu, vēsturi, izgatavošanas tehnoloģijām.
Viens no pirmajiem, kas savos darbos analizējis naudas un monētu izcelsmi, bija Aristotelis. Viņš aplūkoja tirdzniecības un maiņas sistēmas pirms monētu izgatavošanas, uzskaitot arī maksāšanas līdzekļus, kuriem pašiem par sevi nav nekādas praktiskas vērtības un salīdzināja šīs maksāšanas sistēmas ar monetāro principu. Taču mūsdienu Eiropas civilizācijai piederošie numismātikas pētnieki savos darbos vairāk orientējas tikai uz viena naudas līdzekļa — monētu pētniecību.
Numismātikas pirmās pazīmes parādās Renesanses laikā (XV gs.), rodoties interesei par antīkās kultūras mantojumu, taču tai laikā tā izpaudās kā nesistemātiska monētu kolekcionēšana. Kā vēstures avotu, kas varētu sniegt informāciju, monētas neviens vēl neuztvēra. Pirmais, kas sāka jau zinātniski (atbilstoši sava laika līmenim) apstrādāt un klasificēt antīko monētu kolekcijas, bija J.Ekhels savā darbā “Doktorīna par seno naudu” (XVIII gs.), vēlāk, XIX gs vidū Mionē un Momsens. Kopš tā laika var runāt par numismātiku kā par zinātnes nozari.
Vidus- un jauno laiku numismātiku zinātniski aizsāka Maders, tās tālākā attīstībā lieli nopelni bija Lelevelam, Grotem u.c., kuri aizsāka monētu un depozītu kompleksu izpēti (kā iegūts, kādos apstākļos noglabāts depozīts utt.).
Livonijā kaltās monētas pirmais jau 1753. gadā aprakstījis Johans Gotfrīds Arnts. Numismātikai nedaudz pievērsās Baltijas novadpētnieks Johans Kristofs Broce. Viņa sagatavotā “Dažādu Vidzemes pieminekļu, skatu, monētu, ģerboņu u. c. krājuma” divus sējumus veido monētu apraksti ar zīmējumiem, pieminēti arī vairāki monētu depozītu atradumi.
Ja XIX gs. var dēvēt par numismātikas zelta laikmetu, tad mūsdienās tā drīzāk ir citu vēstures zinātņu palīgnozare.
Bibliogrāfija
labot šo sadaļu- Ducmane K., Vēciņš Ē. Nauda Latvijā. — Rīga, 1995.