Muļķu kuģis

Muļķu kuģis

Hieronīms Boss, apm. 1500. g.

Eļļa, koks, 57,8 × 32,5 cm

Luvras muzejs, Parīze

«Muļķu kuģis» (apm. 1490—1500; precīzs uzgleznošanas laiks nav zināms) ir Hieronīma Bosa glezna. Tās pamatā ir sena alegorija, kurā pasaule attēlota kā kuģis bez mērķa, bet cilvēki tajā — ārprātīgie, kuri nezina un kuriem vienalga, kur paši dodas, un kuri iznieko savu dzīvi, nododamies pasaulīgajiem priekiem.

Gleznai ir ārkārtīgi spēcīga simbolika. Cilvēki kuģī (kas simbolizē visu cilvēci) ir gan garīdzniecības, gan laicīgās sabiedrības pārstāvji. Viens no cilvēkiem sēž uz sapuvuša zara, kas simbolizē baudu īslaicīgumu; koka galā atrodas pūce, kas ir cilvēces akluma, kā arī ķecerības simbols. Lauta un ķirši simbolizē jutekliskos priekus (dzirdi un garšu), ceptais putns — negausību. Par erotiskiem simboliem uzskatāma mūka un mūķenes dziedāšana kopā, lauta, kailie cilvēki ūdenī.

Glezna «Muļķu kuģis» sākotnēji bija triptiha daļa. Pārējās divas daļas ir «Alegorija par negausību» (atrodas Jeila Universitātes mākslas galerijā) un «Nāve un skopulis» (atrodas Nacionālajā Mākslas galerijā Vašingtonā).

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Muļķu kuģis.