Anēmija

Anēmija (grieķu: ἀναιμία (anaimía) — 'asins trūkums') jeb mazasinība ir stāvoklis, kuram raksturīgs samazināts eritrocītu un/vai hemoglobīna daudzums asinīs. Normāls hemoglobīna daudzums katram indivīdam ir atkarīgs no dzimuma, vecuma, atrašanās vietas (augstuma virs jūras līmeņa). Anēmija ir slimības simptoms, tādēļ jebkuras anēmijas sekmīgas ārstēšanas pamatā ir anēmijas cēloņa noskaidrošana. Tās cēloņi var būt dzelzs trūkums organismā, endoparazīti, liels asins zudums vai kāda iedzimta slimība.

Roku salīdzinājums cilvēkiem, no kuriem viens slimo ar mazasinību.

Klīniskās izpausmes

Anēmijas gadījumā ir samazināta asins spēja pārnest skābekli, tādēļ kopējās izpausmes saistītas ar audu hipoksiju. Slimniekiem var rasties sūdzības par vājumu, nespēku, nogurumu, grūtībām koncentrēties, galvassāpēm, reiboņiem, elpas trūkumu. Smagas anēmijas gadījumā ir iesaistīti kompensatori mehānismi, tādēļ paātrinās sirdsdarbība. Ādas asinsvadu sašaurināšanās dēļ āda un redzamās gļotādas kļūst bālas.

Ja anēmija veidojas strauji (piemēram, akūts asins zudums), tad klīniska aina ir spilgta, ar asinsspiediena krišanos, rodas paātrināta sirdsdarbība, paātrināta elpošana, hipovolēmiskais šoks.

Ja anēmija veidojas ilgstoši, klīniskā aina veidojas ļoti lēni, pakāpeniski, simptomi ir mazāk izteikti.

Klasifikācija

Anēmiju klasifikācijai parasti izmanto divus principus — pēc patofizioloģiskajiem mehānismiem un pēc eritrocītu lieluma.

• Pēc patofizioloģiskā mehānisma anēmijas var iedalīt trīs lielās grupās:
  • Anēmija samazinātas eritrocītu rašanās dēļ (dzelzs deficīta anēmija; B₁₂ vitamīna anēmija, folskābes deficīta anēmija, anēmija hronisku slimību gadījumā, talasēmija, mielofibroze, hroniska nieru slimība, leikoze, aplastiska anēmija, metastāzes kaulu smadzenēs u.c.)
  • Anēmija pastiprinātas eritrocītu sabrukšanas dēļ (autoimūna hemolītiska anēmija, medikamentu izraisīta hemolītiska anēmija, hipersplēnisms u.c.)
  • Anēmija asins zuduma dēļ.
• Pēc eritrocītu lieluma anēmijas var iedalīt:
  • Normocitārās, kad ir samazināts hemoglobīna daudzums, bet eritrocītu lielums ir normāls;
  • Mikrocitārās — eritrocīti ir mazāki nekā normāli;
  • Makrocitārās — eritrocīti ir lielāki nekā normāli.

Normocitāru anēmiju var novērot pie akūta asins zuduma, aplastiskas anēmijas, hroniskas nieru mazspējas, hemolītiskas anēmijas. Mikrocitāras anēmijas tipisks piemērs ir dzelzs deficīta anēmija. Makrocitāru anēmiju novēro pie B₁₂ vitamīna deficīta, folskābes deficīta, aknu slimību gadījumos.

Dzelzs deficīta anēmijas riska faktori

• slikts sociālekonomiskais stāvoklis;
• zems izglītības līmenis;
• bijušas daudzas dzemdības;
• anamnēzē menorāģija vai daudzas grūtniecības;
• veģetārisms. Īpaši ja ir slikti plānota diēta;
• diēta ar mazu gaļas daudzumu un zemu askorbīnskābes līmeni;
• pusaudzes grūtnieces;
• daudzaugļu grūtniecība (dvīņu, īpaši trīņu);
• regulāri asins donori, vairāk nekā trīs reizes gadā;
• regulāra aspirīna lietošana.