Mākslīgais zāliens

Mākslīgais zāliens jeb sintētiskais zāliens ir cilvēka radīts virsmas pārklājums no sintētiskiem materiāliem, kas pēc skata atgādina dabīgu zālienu. Visbiežāk to izmanto sporta laukumiem, kuriem parasti izmanto dabīgo zāli. Šobrīd tas tiek izmantots arī mauriņiem un citiem mērķiem ainavu arhitektūrā.

Moderns mākslīgais zāliens

Pielietojums

Aspmyra, Norvēgija: futbola komandas FK Bodø/Glimt stadions

Futbols

Tropicana Field beisbola stadions aprīkots ar mākslīgo zālāju

Daļa Eiropas futbola klubu 1980. gados uzstādīja saviem stadioniem mākslīgā seguma laukumus, kurus bieži vien nicīgi sauca par plastmasas laukumiem. Anglijā vairāki klubi, to skaitā Londonas "Queens Park Rangers" Loftus Road stadionam, Luton Town F.C. stadionam Kenilworth Road, Oldham Athletic stadionam Boundary Park un Prestonas "North End" Dīpdeilas stadionam bija ierīkojuši mākslīgo segumu, līdz Anglijas Futbola asociācija 1988. gadā tos aizliedza. Mākslīgais zāliens ieguva sliktu reputāciju abos Atlantijas okeāna krastos līdzjutēju un īpaši spēlētāju acīs. Pirmie mākslīgie segumi bija ar daudz cietāku virsmu kā zālājs. Tas izraisīja daudz biežākus spēlētāju savainojumus, īpaši locītavām, salīdzinot ar ierastajiem zālāja segumiem. Pirmie mākslīgie segumi līdzjutēju skatījumā bija arī vizuāli nepievilcīgi.

1981. gadā, Londonas futbola klubs Queens Park Rangers uzraka savu zālāja laukumu un uzstādīja mākslīgo segumu. Citi klubi sekoja piemēram un 1980. gadu vidū Anglijas futbola līgā bija četri laukumi ar mākslīgo segumu. Tie drīz kļuva par nacionālo izsmiekla objektu: bumba pa tiem lēkāja it kā būtu veidota no gumijas, spēlētāji neturējās kājās un katrs pakritušais riskēja iegūt paklāja apdegumus. Nebija brīnums, ka līdzjutēji sūdzējās, ka futbols ir kļuvis nebaudāms un viens pēc otra klubi atgriezās pie dabīgā zāliena.

1990. gados daudzas Ziemeļamerikas komandas arī novāca savus sintētiskos laukumus un no jauna ieklāja zālājus, kamēr citas pārvācās uz jauniem stadioniem ar jaunākās paaudzes segumiem, kuri spēja izturēt aukstās temperatūras reģionos, kur to pieprasīja laika apstākļi. Mākslīgo zālāju lietošanu aizliedza FIFA, UEFA un daudzas vietējās futbola asociācijas. Tomēr pēdējos gados abas lielākās pārvaldes organizācijas ir izrādījušas interesi atjaunot mākslīgo segumu lietošanu, jo saistītās tehnoloģiju nozares ir progresējušas. UEFA ir aktīvi iesaistīta pārbaudes programmās un vairākos laukumos ar FIFA apstiprinājumu notiek izmēģinājumi. UEFA, FIFA un Vācijas kompānija Polytan veica izmēģinājumus Zalcburgā, Austrijā, Valsas-Zīcenheimas stadionā, kurā tikai aizvadītas Euro 2008 spēles. Tas bija otrs augstākā līmeņa Eiropas stadions, kurš saņēmis FIFA 2 zvaigžņu vērtējumu pēc Nīderlandes kluba Heracles Almelo stadiona 2007. gada augustā. Pārbaudes rezultāti bija veiksmīgi.

Futbola laukumu attīstība

Moderns mākslīgais zāliens

21. gadsimta sākumā parādījās jauni mākslīgie segumi, kuri izmantoja smilšu vai pārstrādātas gumijas pildījumu. Šie nākamās paaudzes vai trešās paaudzes mākslīgie zālāji no attāluma bieži vien nav atšķirami no dabīgiem zālājiem. Vispārīgi tiek uzskatīts, ka šie zālāji ir aptuveni tikpat droši traumatisma ziņā kā ierastie zālāji, iespējams pat drošāki aukstos laika apstākļos.

Daudzi klubi ir uzstādījuši jaunos zālājus, galvenokārt iespējas trenēties visos laika apstākļos dēļ. Liela daļa klubu ar koptiem dabīgajiem zālieniem atkārtoti apsver iespējas ierīkot mākslīgos zālienus. Dažādās sporta pārvaldes organizācijās šis jautājums ir aktualizējies, saistībā ar uzturēšanas izmaksām un atceltajām futbola spēlēm sasalušu laukumu dēļ.

Skotijas Premjerlīga 2005. gadā aizliedza sintētiskā seguma laukumus izmantošanai sacensībām pēc divu gadu eksperimenta, ko veica Dunfermline Athletic, kuri uzstādīja Šveices ražotāja XL Generation segumu XL Turf. Kluba vadība ar segumu bija apmierināta, bet līga tos aizliedza saistībā ar vairāku klubu, to skaitā Glāzgovas "Celtic" un Glāzgovas "Rangers", sūdzībām.