Mājdzemdības
Mājdzemdības ir plānotas ārpusstacionāra dzemdības — dzemdības, kuras ar iepriekšēju nodomu nenotiek tām paredzētajā dzemdību iestādē. Tajās piedalās vecmāte, ārsts vai citi (medicīnas darbinieki, ģimenes locekļi u. t. t.).[1] Ārpusstacionāra dzemdības ir jebkuras dzemdības, kuras nenotiek dzemdību iestādē.
Vēsturiski dzemdības ir notikušas mājās. Tikai pēc Otrā pasaules kara var runāt par stacionāru dzemdībām. 20. gadsimta beigās vecmātes tika atzītas par augsti klasificētiem profesionāļiem dzemdniecībā. Tomēr 21. gadsimtā medicīnas uztvere par grūtniecību un dzemdniecību kā potenciāli patoloģiski bīstamu procesu joprojām dominē. To ietekmē arī vecmātes, kuras strādā slimnīcās. Pasaules Veselības Organizācija iesaka dabisku, normālu un cilvēcisku bērnu dzimšanu.[2]
Latvijā līdz 2006. gadam sievietēm, kas izlēma dzemdēt ārpus stacionāra, bija problēmas reģistrēt bērna dzimšanu. Šobrīd to reglamentē Ministru Kabineta noteikumi Nr. 611, kuros noteikts, ka plānotas ārpusstacionāra dzemdības var sniegt persona, kuras klasifikācija un izglībība ir tiesīga sniegt plānotas ārpusstacionāra dzemdības; personas pienākums ir informēt dzemdētāju par dzemdību norisi un sarežģījumiem; personai, kura veic plānotu ārpusstacionāra dzemdību pieņemšanu jānodrošina obligātais aprīkojums; ka arī nepieciešamības gadījumā nodrošināt dzemdētājas pārvešanu uz stacionāru 30 minūšu laikā, pavadot dzemdētāju.[3] Ar šo likumu Latvijas valsts ir noteikusi, ka dzemdības ārpusstacionāra dzemdības ir likumīgs un regulēts process.
Plānotas ārpusstacionāra dzemdības ir atbalstāma izvēle tikai zema riska grupas grūtniecēm. Kritēriji mājdzemdētāju izslēgšanai ir vecums, hroniskas saslimšanas, iedzimtas slimības, anēmija grūtniecības laikā, aborti anamnēzē, jaundzimušā ķermeņa masa mazāka par 2500g, sarežģījumi iepriekšējās dzemdībās, rētas uz dzemdes anamnēzē, dzemdes patoloģijas, sarežģījumi grūtniecības laikā, infekcijas slimības grūtniecības laikā, STS anamnēzē, skeleta attīstības anomālijas, gestācijas laiks mazāks par 37.nedēļām un lielāks par 42. nedēļām.[4][5]
| Valsts | Gads | Avots | Īpatsvars |
|---|---|---|---|
| ASV | 2012 | National Center for Heatlh Statistics | 1,36% |
| Austrālija | 2010 | Australian Institute of Health and Welfare | 0,5% |
| Nīderlande | 2009 | Netherlands Perinatal Registry | 23% |
| Īrija | 2011 | The Economic and Social Research Institute | 0,2% |
| Lielbritānija | 2013 | Office for National Statistics | 2,3% |
| Kanāda | 2012 | The Globe and Mail | <2% |
| Vācija | 2008 | Max Planck Institut for Demographic Research | 1,6% |
| Latvija | 2014 | 1,3% |
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Marian F. «Home Births in the United States, 1990-2009».
- ↑ «Joint Interregional Conference on Appropriate Technology for Birth». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 16. februārī. Skatīts: 2015. gada 22. oktobrī.
- ↑ «MK. Dzemdību palīdzības nodrošināšanas kārtība. MK noteikumi Nr.611».
- ↑ Jonge A. «Severe adverse maternal outcomes among low risk women with planned home versus hospital births in the Netherlands: nationwide cohort study».
- ↑ Grünebaum A. «Perinatal risks of planned home births in the United States».
- ↑ Ceple D. «Vecmāšu vadītu plānotu ārpusstacionāra dzemdību un stacionāra dzemdību salīdzinājums Latvijā».
- ↑ «Veselības aprūpes statistika dzemdības un jaundzimušie». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 19. oktobrī. Skatīts: 2015. gada 22. oktobrī.