Kimātika
| Frekvences lielumi (Hz) | Attēls |
|---|---|
| 970 | 
|
| 1010 | 
|
| 1760 | 
|
| 3220 | 
|
Kimātika (no grieķu: κῦμα (kima) — 'vilnis') ir zinātne, kas pēta skaņas viļņu mijiedarbības vizualizāciju. Zinātnes nosaukumu 1967. gadā radīja Šveices antropozofs Hanss Dženijs. Parasti vizualizācijas rada, uz plāksnes vai membrānas novietojot šķidrumu vai arī vielu daļiņas.[1] Nereti eksperimentu veikšanai izmanto tā saukto Hladni plāksni. Rezonējot virsmu noteiktās frekvencēs, rodas stāvviļņi un noteiktās vietās veidojas mezgli vai blīzumi — smiltis novirzās no blīzuma jeb antimezgla un slīd uz "mierīgāko" laukumu — mezglu.
Kimātiku arī bieži izmanto mākslā un mūzikā, piemēram, mūziķe Bjorka izmantoja savu dziesmu basa frekvenču kimātiskos attēlus savam albumam Biophilia. Šī skaņas vizualizēšanas metode ir izmantojama vairākās zinātnes jomās, piemēram, okeanogrāfijā, kur kimātikas modeļi tiek izmantoti delfīnu hidrolokatoros, lai labāk izprastu, kā sazinās jūras zīdītāji.
Vēsture
labot šo sadaļuAp 1630. gadu Galileo Galilejs bija veicis līdzīgus eksperimentus,[2] pētot skaņas vibrāciju, bet pirmais ievērojamais eksperiments notika 1680. gada 8. jūlijā, kad Roberts Huks atklāja dažādu simetrisku rakstu veidošanos uz stikla plāksnes, pārklātas ar miltiem, kad gar tās sānu tika novilkts ar vijoles lociņu.[3]
18. gadsimtā vācu mūziķis un fiziķis Ernsts Hladni atkārtoja Huka eksperimentus. Viņš eksperimentiem izmantoja membrānu vai metāla plāksni, uz kuras uzbēra smalku pulveri, piemēram, likopodiju, miltus vai smalkas smiltis. Atkarībā no plāksnes izmēriem uz tās veidojās dažādas simetriskas, ģeometriskas figūras.[3] 1787. gadā Hladni šos eksperimentus aprakstīja grāmatā Entdeckungen über die Theorie des Klanges ("Skaņas teorijas atklājumi"). Šie atklājumi bija nozīmīgi akustiskā fenomena pētīšanā un mūzikas instrumentu darbības izpratnē. Par godu Hladni pētījumiem eksperimentos iegūtās figūras nosauca par Hladni figūrām.
Kimātikas dziedniecība
labot šo sadaļuJaunā laikmeta kustības dalībnieki apgalvoja, ka kimātikai ir dziednieciskas īpašības. Ir spekulēts, ka noteikti skaņas viļņi var stimulēt dziedniecību.[4] Lai gan ir pētīts, ka zemas amplitūdas, augstas frekvences skaņa var palīdzēt kaulu lūzumu ārstēšanā,[5] nav nekādu medicīnisku pierādījumu skaņas viļņu dziednieciskajām īpašībām.
Kustības dalībnieku pieņēmumu dēļ kimātiku nereti zinātnieku aprindās uzskata par pseidozinātni.
Demonstrācija
labot šo sadaļuKimātikas rakstu veidošanas demonstrācija, izmantojot Hladni plāksni un vijoles lociņu.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Hanss Dženijs. Cymatics: A Study of Wave Phenomena & Vibration (3rd izd.). Macromedia Press, July 2001. ISBN 1-888138-07-6.
- ↑ J. McLaughlin, "Good Vibrations" in American Scientist, July—August 1998.
- ↑ 3,0 3,1 Ernst Florens Friedrich Chladni, Oxford Dictionary of Scientists, Oxford Univ. Press, 1999, p. 101 (archive.org link). Accessed 24 August 2015.
- ↑ Upcoming events and classes Arhivēts 2016. gada 1. septembrī, Wayback Machine vietnē., Globe Institute, San Francisco. Accessed 24 August 2015.
- ↑ Low-magnitude high-frequency vibration accelerates callus formation, mineralization, and fracture healing in rats, Journal of Orthopaedic Research, 2009. Accessed 24 April 2016.