Kārlis Filips Mihaels Snells (vācu: Carl Philip Michael Snell, 1753–1806) bija Apgaismības laikmeta vācu pedagogs un teologs. Rīgas Domskolas rektors (1780-1787), žurnāla Patriotische Unterhaltungen izdevējs (1785—1786). Nosodīja Vidzemes un Igaunijas muižnieku izturēšanos pret dzimtļaudīm, uzskatāms par Merķeļa tiešo priekšteci.[1]
Kārlis Filips Mihaels Snells Carl Philip Michael Snell
Dzimis 1753. gada 16. jūlijā Daksenhauzenē (Dachsenhausen) Nasavas hercogistē teologa Pētera Snella un viņa sievas Johannes Elizabetes Luīzes ģimenē. Studēja filozofiju un pedagoģiju Getingenes Universitātē (1774—1777), iegūstot maģistra grādu, līdztekus strādāja par skolotāju Gīsenes skolotāju seminārā.
1780. gadā viņš pieņēma uzaicinājumu kļūt par Rīgas Domskolas rektoru. 1781. gadā uzņemts Rīgas brīvmūrnieku ložā "Zum Schwerdt". 1785. gadā sāka izdot žurnālu "Patriotiskas sarunas" (Patriotische Unterhaltungen), no kura iznāca divas burtnīcas.
Von dem Ursprung der griechischen Accentzeichen. (vāciski, 1776)
De Affectibus Mixtis. Dissertatio Inauguralis Philosophica. (latīniski, 1777)
De republica Romana non vere libera. (latīniski, 1778); Le republica Romana non vors libern. (franciski, Carolus Philippus Michael Snell, 1778)
Chrestomathia oeconomica seu fragmenta varia veterum. (latīniski, 1780)
Von den Handlungsvortheilen, welche aus der Unabhängigkeit der vereinigten Staaten von Nord-Amerika für das russische Reich entspringen. (vāciski, 1783)
Briefe über das russische Kriegswesen an einen jungen Cavalier. Frankfurte, 1790
Erklärung des göttlichen Gebots von der Keuschheit : nach den neuesten und bewährtesten Grundsätzen der reinen vernunftmäsigen und biblischen Sittenlehre: als ein Lehr- und Lesebuch zu gebrauchen. 1793
Beschreibung der russischen Provinzen an der Ostsee. Oder zuverlässige Nachrichten so wohl von Russland überhaupt als auch von Livland, Ehstland und Ingermannland. Jēna: 1794 [1]
Ein Wort zur Vertheidigung des alten Glaubens, oder Darstellung einiger wichtigen, aus der Kantischen Philosophie geschöpften Gründe, welche einen gewissenhaften Prediger bewegen sollen, in seinem Lehrvortrag dem alten Glaubenssystem getreu zu bleiben. 1799
Beschreibung der russischen Provinzen an der Ostsee (1794):
"Zemnieku apģērbs ir no vilnas auduma, ko izgatavo viņi paši. Svārki ir sašūti no trim auduma gabaliem. Latvieši valkā pelēkus, bet igauņi brūnus svārkus. [..] Kārtīgas zeķes tiem ir reti, to vietā tie ap kājām ar lūkiem piesien linu vai vilnas lupatas [..] Kurpju vietā tie visi bez izņēmuma nēsā vīzes, tas ir tupeļu veidu, ko pin no liepu lūkiem un kas laiž cauri sniegu un ūdeni.
Zemnieku ēdiens caurcaurēm ir ļoti nožēlojams. Maize, ko viņi cep no samaisītiem skrotētiem miltiem, ir ļoti rupja un slikti izcepta. [..] Ja ir piens, daži no tā gatavo biezpienu, kas ir viņu lielākais gardums.
Tikpat, cik nožēlojams ir Vidzemes un Igaunijas zemnieku stāvoklis, tik slikts ir viņu morālais raksturs. Viņu viltīgums un ļaunprātība bieži liek kungam uzsprāgt, un es esmu redzējis, ka miermīlīgākie un labsirdīgākie kungi pie zemnieku sliktās un tiepīgās izturēšanās nevarēja palikt aukstasinīgi. Vergu stāvoklis nevar nest līdzi neko citu. Kas zemniekus īpaši iezīmē, ir viņu cietsirdība pret kustoņiem, sevišķi zirgiem."
