Insulīna šoka terapija
Insulīna šoka terapija ir vēsturiska prakse garīgu slimību ārstēšanai.
Pirmais insulīnu garīgi slimo (it īpaši šizofrēniķu) ārstēšanā sāka izmantot Manfrēds Sakels Vīnē. Kaut arī tā bija tīri empīriska metode, to sāka plaši praktizēt. Saskaņā ar šo metodi tiek iešļircinātas lielas insulīna devas, kas pazemina glikozes saturu asinīs. Injekcijas izdara galvenokārt no rītiem tukšā dūšā. Pēc divām vai trim stundām slimniekam uznāk spēcīga svīšana, reiboņi un sirdsklauves. Pēc tam viņš ieslīgst komā, ko sauc par "insulīna komu", kurā viņu atstāj ilgāku vai īsāku laiku (lielākoties divas stundas). Pēc tam viņu pamodina, dodot cukuru - iešļircinot glikozes šķīdumu vēnā vai arī dodot to iedzert. Slimais ātri atmostas. Insulīnu sekmīgi var pielietot šizofrēnijas, maniakālās depresijas un apziņas aptumšošanās gadījumos. Ņemot vērā, ka iespējami nelaimes gadījumi (sarežģījumi ar sirdi, elpošanu, temperatūru utt.), tāda metode nav droša.
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
 | Šis ar medicīnu saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |