Imants Robežnieks

Imants Robežnieks (dzimis 1947. gada 18. augustā Jaunpiebalgā) ir koncertkokļu būves meistars, mūzikas instrumentu izgatavotājs un restaurators, Kokļu būves centra dibinātājs un vadītājs.

Imants Robežnieks
Imants Robežnieks Kokļu būves centrā 2021. gadā
Imants Robežnieks Kokļu būves centrā 2021. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1947. gada 18. augustā (73 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Jaunpiebalga, Latvijas PSR, Padomju Savienība (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Nodarbošanās koncertkokļu būves meistars, mūzikas instrumentu izgatavotājs un restaurators
Vecāki Oļģerts Robežnieks (1913—1963)
Alise Robežniece (dzimusi Damroze; 1915—2001)
Brāļi Jānis Robežnieks (1944—1992)
Dzīvesbiedre Anna Robežniece (dzimusi Širšone; 1950)
Bērni Līga Robežniece (1975)
Ilze Robežniece-Pavliņa (1977)


Izgatavojis vairāk nekā 600 koncertkokļu Latvijā, kuras spēlē gan profesionālās mūzikas koklētāji, gan mūzikas skolu, mūzikas vidusskolu un mūzikas augstskolu audzēkņi.

Dzīves gājumsLabot

Imants Robežnieks dzimis 1947. gada 18. augustā Jaunpiebalgas “Mazrītiņos” audējas, tautas daiļamatmeistares, tautas gara mantu vācējas, teicējas un kultūras darbinieces Alises (dzim. Damroze) Robežnieces un evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes mācītāja Oļģerta Robežnieka ģimenē kā otrais bērns. Pēc Otrā pasaules kara Imanta tēvam bija grūti atrast darbu mācītāja amatā, un draudzes, kurām Oļģerts Robežnieks bija vajadzīgs, bieži vien atradās citā novadā, tālu projām no mājām. Imants un viņa vecākais brālis Jānis Robežnieks faktiski uzauga bez tēva, mammas un vecvecāku gādībā.

Amatniecību Imants Robežnieks apguva no vectēva Oskara Damrozes, kurš dziedāja koros, spēlēja cītaru un vijoli, kā arī spēlēja teātri. Viņš jaunības gados bija Rīgā privāti mācījies dziedāšanu un ne vienu vien reizi ticies ar novadnieku komponistu Emīlu Dārziņu. Vectēva mudināts un mammas iedvesmots, Imants no 4 gadu vecuma sāka apgūt klavierspēli. Imanta Robežnieka skolas gadi pagāja Jaunpiebalgas vidusskolā. Tur viņš pie skolotāja Artūra Teikmaņa mācījās klarnetes un saksofona spēli. 1966. gadā pēc Jaunpiebalgas vidusskolas beigšanas Imants sāka studēt Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, bet studijas tika pārtrauktas obligātā karadienesta dēļ. Armijas laiku no 1970. gada līdz 1972. gadam Imants nodienēja Rīgā padomju armijas popmūzikas ansamblī “Zvaigznīte”, kur spēlēja saksofonu un klarneti.[1] No 1976. gada līdz 1981. gadam Imants Robežnieks bija skolotājs Rīgas 14. vakara (maiņu) vidusskolā, viņš pasniedza vēsturi, ģeogrāfiju un sabiedrības mācību. Paralēli spēlēja saksofonu Ogres Tautas estrādes ansamblī “Metronoms” un pie diriģenta Viļa Kokamegi orķestrī “Horizonts”, kas 70. gadu sākumā ieguva Tautas kolektīva goda nosaukumu.

RMIF un pirmās koklesLabot

Kokļu būves zināšanu un pieredzes pirmsākumi meistara biogrāfijā meklējami Rīgas mūzikas instrumentu fabrikā, kur viņš strādāja no 1981. gada līdz 1992. gadam. Darbs fabrikā sākās ar elektronisko mūzikas instrumentu montāžu un regulēšanu. Drīz vien Imants izveidoja brigādi, kura ražoja plāksnīšu sitamos instrumentus bērniem. Ilgu laiku Imants bija Latvijā vienīgais meistars, kurš gatavoja plāksnīšu sitamos instrumentus — ksilofonus, vibrofonus un marimbas. Kā VI kategorijas akustiķis Imants tika pārcelts uz Eksperimentālo fabrikas iecirkni. Eksperimentālajā iecirknī RMIF vadība novērtēja Imanta iniciatīvu radošajā darbā un atļāva meklēt jaunus instrumentu ražošanas veidus. Kad RMIF virmoja gaisā idejas par kokļu būvniecību, Imants Robežnieks veda no Jaunpiebalgas cītaras, etnogrāfiskās kokles paraugus, cerot, ka šie instrumenti ienāks ražošanā. Galvenais uzdevums bija ienest jaunas idejas, izgatavot instrumentus, kas caur eksperimentālā iecirkņa plāniem nonāktu ražošanas cehos.

1980. gadu sākumā Robežniekam aizsākās sadarbība ar kokļu būvētāju Alekseju Antoščenko, kura instrumentus Imants palīdzēja skaņot un labot. Savukārt Aleksejs bija mācījies pie izcila meistara Mihaila Koņajeva. Kad Alekseja Antoščenko iedvesmots, RMIF vecumā sāka strādāt arī Koņajevs, instrumentu fabrikas vīri, pieredzējušā Koņajeva meistarību ātri novērtēja. Robežnieks izcilo sarkankoka pazinēju Mihailu Koņajevu sauc par savu mūža skolotāju, tāpat kā Aleksejs Antoščenko, no kura padomiem un rokraksta, aizsākās Imanta Robežnieka kokļu būves ceļš. 1980. gadu sākums ir kokļu mūzikas atmodas laiks. Pēc Konservatorijas aicinājuma RMIF sāka izgatavot skolām 19 stīgu „Līgo” koncertkokles. Pirmās 30 stīgu kokles ar slēdžiem tapa, pateicoties Latvijas Konservatorijas kokles spēles pasniedzējas Gunas Āboliņas iniciatīvai un Alekseja Antoščenko meistarīgajām prasmēm. Pirmie instrumenti tapa eksperimentālā kārtā. Imants Robežnieks RMIF darba pēdējos gados fabrikā strādāja par individuāli pasūtāmo instrumentu būves meistaru, līdz 1992. gadā valsts uzņēmums Rīgas mūzikas instrumentu fabrika tika nodota privatizācijai, vēlāk pārtopot par a/s „SOLO-Rīga”. Meistari zaudēja darbu, materiāli un fabrikas līdzekļi tika izsaimniekoti. Instrumentu fabrikas telpās valdīja liela anarhija, saucamā Pārdaugavas mafija pārņēma fabriku. RMIF izcilie instrumentu meistari zaudēja darbu, Aleksejs Antoščenko drīz vien aizgāja mūžībā, bet meistars Imants Robežnieks tobrīd vēl nenojauta, ka ilgus gadus būs vienīgais kokļu būves meistars brīvajā Latvijā, saukts par latviešu Stradivari.

Kokļu būves centrsLabot

 
Imants Robežnieks un koklētāja Līga Griķe Kokļu būves centrā 2020. gadā

1990. gadu sākumā Imants Robežnieks saņēma ļoti daudz lūgumus labot un veikt tehniskās apkopes ne tikai RMIF Latvijā izgatavotajām koklēm, bet arī lietuviešu kanklēm, kuras trūkstošo instrumentu dēļ bija iepirkusi ne viena vien bērnu mūzikas skola.

Piemērotu telpu trūkuma dēļ bieži vien instrumenti tika laboti slēdžu meistara Jurija Poluhina dzīvoklī. Kamēr Jurija sieva darbā, vīri izlikuši kokles uz diviem galdiem, lai mainītu stīgas, regulētu un labotu. Meistars Poluhins laboja slēdžus, bet Imants atbildēja par stīgu un rezonatoru kvalitātēm. Īsu brīdi meistars Robežnieks strādāja rūpnīcas VEF telpās, tur tapa pirmās Imanta Robežnieka koncertkokles. Pateicoties J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas kokles spēles pasniedzējai Mārai Vanagai, meistaram Imantam Robežniekam atbilstošas telpas sāka meklēt Nemateriālā kultūras mantojuma birojs. Pēc vairāk nekā desmit gadiem tika atklāts Kokļu būves centrs, kurā meistars koncertkokļu būvniecībā varētu apmācīt arī jaunus mācekļus. Tikmēr koklētāja, mūzikas producente un žurnāla „Mūzikas Saule” vadītāja Sandra Zandberga atroda nelielu istabiņu Filiālbibliotēkas „Vidzeme” ēkā, Brīvības ielā 206, kur Imants Robežnieks mitinājās līdz 2005. gadam. Bibliotēkas istabiņā instrumentus varēja labot, bet ne būvēt.

Vajadzība pēc instrumentiem strauji pieauga. 2005. gada maijā rindā pēc jauniem instrumentiem bija iestājušies 59 pasūtītāji, bet slēdžus gaidīja ap 70 kokļu. Gada laikā esošajā situācijā Imants Robežnieks solīja izgatavot ne vairāk kā 12 kokles. Jauna kokle bija jāgaida vismaz piecus gadus. Tas paralizēja mūzikas skolu kokles klašu darbu, kā arī apdraudēja koklētāju ansambļu dalību Dziesmu svētkos. Tautas Mākslas centrs (TMC) apņēmās nodrošināt projekta saturisko pusi jeb mācības — kokļu meistara atalgojumu, mācekļu stipendijas, savukārt Rīgas Domes kultūras pārvalde — nodrošināt mācībām nepieciešamās telpas. Tā, 2006. gada 19. jūnijā Graudu ielā 59 ar Kultūras ministres Helēnas Demakovas iniciatīvu un klātbūtni, Rīgā tika atklātas jaunas, 54,3 m2 platībā lielas telpas — Kokļu būves centrs.[2]

Imanta Robežnieka koklesLabot

 
Imanta Robežnieka ražoto instrumentu logo
 
Imanta Robežnieka 2009. gadā izgatavota 28 stīgu basa koncertkokle

Imants Robežnieks ir izgatavojis vairāk nekā 600 koncertkokles bērnu mūzikas skolu, mūzikas vidusskolu un Mūzikas akadēmijas audzēkņiem, kolektīvu vadītājiem un pasniedzējiem. Populārākais koncertkokļu diapazons pašlaik ir no lielās oktāvas fa-mi līdz trešās oktāvas si-do. Koncertkokles diapazons ir gandrīz piecas oktāvas plašs. Pēdējā laikā top arī elektroniskās koncertkokles, kurās iebūvēta stacionāra skaņas noņemšanas iekārta un ir izejas vada ieslēgšanas ieeja. Kokles ar 35 stīgām izmērā ir nedaudz lielākas, un atstarpes starp stīgām ir ļoti šauras, tehniski spēlēt uz šāda instrumenta ir daudz grūtāk, tāpēc koklētāji lielākoties izmanto instrumentus ar 32—33 stīgām.

Kokles apakšējā korpusā ieskrūvē trīs koka kājas, lai koklētājs var ērti sēdēt pie instrumenta. Pārējās detaļas koklei ir steķītis, metāla virbeļi, pustoņu pārslēdzēji (slēdži), stīgas, stīgu klusinātājs, skaņu caurumiņi, rezonators. Kad meistars izgatavo pašu kokli, tiek uzvilktas stīgas, bet, lai uzskatītu, ka instruments ir pilnībā nododams profesionālam koklētājam, ir jāizgatavo stīgām slēdži, lai varētu atskaņot jebkuru akadēmiska rakstura skaņdarbu. Slēdžus var salīdzināt ar klavieru melnajiem taustiņiem. Slēdža mēlīti nospiežot uz vienu vai otru pusi, stīga skan par pustoni augstāk vai zemāk. Mūsdienās ir grūti atrast kokles slēdzīšu meistarus. Lai no nulles uztaisītu tikai vienu slēdzīti, nepieciešamas metinātāja, slīpētāja, virpotāja, frēzētāja un atslēdznieka prasmes. Kādā Ķīpsalas izstādē kokļu meistars Imants Robežnieks uzrunāja Valmieras metālapstrādes uzņēmumu „Baltma” par kokļu slēdžu izgriešanu ar CNC darbgaldu (datora ciparu darbgaldi), bet ar lāzeri citas detaļas, kas nepieciešamas koklei, izgatavo uzņēmums „Jauda”. Vienas koncertkokles izgatavošanā piedalās turpat vai 8 cilvēki.[3]

Pirmajiem instrumentiem dekas izgatavošanai meistars izmantoja materiālus no vecām klavierēm, bet īpaši trūcīgos laikos no mūsu pašu priedes koksnes, bet mūsdienās materiāli tiek iepirkti no ražotnēm, kuras audzē koksni speciāli instrumentiem. Kokles rāmis tiek gatavots no kļavas koka. Virsējā deka tiek gatavota no speciālas rezonatoru šķiedras egles. Šobrīd (2021.g.) meistars strādā ar Sitka egles kokmateriāliem no Vācijas, ar kādiem strādā ievērojamās instrumentu ražotnes, piemēram, Stenway, Blüthner, Yamaha, Estonia. Koklēm izmantojama ir arī koksne no Sibīrijas un Kanādas baltegles. Rezonatoru materiālam ir jābūt ar izcilu šķiedru, kokam ir jābūt ar perfektu dzīslojumu un izturību. Tikai tas dod instrumentam tīrskanību. Zari un plaisas vai citi koka defekti, kādi mēdz būt, piemēram, dēļu grīdās, instrumentiem neder. Meistars instrumenta rāmjus pārbauda, saliek krustiņus, lai pārbaudītu cik skanīga ir katra instrumenta rāmja daļa. Lai izgatavotu koncertkokli ar slēdžiem, jārēķinās ar vismaz diviem mēnešiem. Gada laikā vidēji var izgatavot 10—12 koncertkokles.

MācekļiLabot

Šodien Imants Robežnieks savu amatu pēctecībā ir nodevis jaunā kokļu meistara Jāņa Rozenberga rokās. Rozenbergs ir saņēmis Latvijas amatniecības kameras meistara diplomu, viņš izgatavo gan etnogrāfiskās, gan koncertkokles.[4] Veic instrumentiem tehniskās apkopes, labo un stīgo. Tas paņem lielu laiku abu meistaru Robežnieka un Rozenberga ikdienā. Jānim Rozenbergam skolotājs Imants ir nodevis visas zināšanas, arī īpašos knifiņus.

Laika gaitā pie Imanta Robežnieka ir mācījušies un guvuši ieskatu kokļu būvē Ģirts Juhņēvičs, Jānis Veģis, Juris Neimanis, Pēteris Putniņš, Gatis Akmentiņš, bet arodu līdz pamatiem apguvis Jānis Rozenbergs.

Meistars Imants Robežnieks un Jānis Rozenbergs šobrīd divatā strādā Kokļu būves centrā, kopā veic koncertkokļu tehniskās apkopes un ražo jaunus instrumentus.

Darba novērtējums un apbalvojumiLabot

  • Jaunpiebalgas pagasta GODA CILVĒKS — 2005.g. Imants Robežnieks par latviešu tautas mūzikas instrumentu popularizēšanu Latvijā un pasaulē;
  • LR Kultūras Ministrijas atzinības raksts — 2007.g. Par ilggadēju ieguldījumu Latvijas kokļu būves saglabāšanā un pilnveidošanā;
  • LATVIJAS LEPNUMS — 2015. Balvu saņēma nominācijā — SIRDS DARBS. „Nominēts balvai kā latviešu Stradivāri, jo ir Latvijā un pasaulē vienīgais koncertkokļu meistars. Imantam šis nav maizes, bet sirds darbs: tās ir rūpes par to, lai latviešiem kokle neizzustu.”[5]
  • Latvijas ATZINĪBAS KRUSTA VIRSNIEKS ordeni saņēmis 2016. gadā. Par pašaizliedzīgo mūža ieguldījumu latviešu kultūras mantojuma saglabāšanā, latviešu tautas mūzikas instrumenta — kokles izgatavošanā un popularizēšanā Latvijā un pasaulē ilggadējais koncertkokļu meistars Imants Robežnieks.

AtsaucesLabot

  1. Griškeviča, Una (31.01.2020.). "Imants Robežnieks: Mana dzīve bijusi Dieva un likteņa vadīti kūleņi". www.aprinkis.lv.
  2. «"Atklās kokļu būves centru"». 19.06.2006.
  3. Agita Mačuka. Dzīvesstāsti nošu līnijās. Valmiera : Valmieras pilsētas pašvaldība, Valmieras Mūzikas skola, 2020. 236. lpp. ISBN 978-9934-8693-2-7.
  4. «"LR 3 – Klasika Mūzikas instrumentu muzejam Briselē dāvinās Latvijas kokli"». 17.05.2015.
  5. Aija Ķīķere. «Brīnumu pilna pasaule un laimīga dzīves profesija». Jaunpiebalgas nov.izdev. "Avīze Piebaldzēniem" 1(214), 2016. janv.. 9.—10. lpp. Skatīts: 05.03.2021..