Iglulikas pētniecības centrs
Iglulikas pētniecības centrs (angļu: Igloolik Research Center, IRC) ir Kanādas vissezonas pētniecības stacija Arktikā.[1] Izvietojusies Melvila pussalas ziemeļaustrumu piekrastē Iglulikas ciema centrā. Pieder Nunavutas valdības Vides departamentam, bet to administrē Nunavutas Pētniecības institūta Arktikas Koledža.[2]
| Iglulikas pētniecības centrs | |
|---|---|
| Igloolik Research Center IRC | |
 Stacijas galvenais korpuss | |
  IRC  IRC  IRC |
|
| Valsts piederība |  Kanāda Nunavuta
|
| Koordinātas: | 69°22′34″N 81°48′10″W / 69.37611°N 81.80278°WKoordinātas: 69°22′34″N 81°48′10″W / 69.37611°N 81.80278°W |
| Novietojums | Iglulika |
| Stacijas tips | vissezonas |
| Atvērta | 1975. g. |
| Pieder | Nunavutas Vides departaments |
| Vidējā gada t° | -13,3 °C |
| Maksimālā t° | 24,5 °C |
| Minimālā t° | -47,0 °C |
| Laika zona | EST (UTC-5) |
Vēsture
labot šo sadaļuStacija uzbūvēta pēc Kanādas valdības pasūtījuma 1973.—1974. gadā. Stacijas projektu izstrādāja Papineau Gérin-Lajoie Leblanc; tā projektēta pēc tā laika ziemeļu modernās arhitektūras principiem.[3] Būvniecībā izmantots betons, tērauds, stikls un siltināti stiklšķiedras paneļi.[4] 1988. gadā stacija tika nodota Ziemeļrietumu Teritoriju Zinātņu institūta pārvaldē. 2008. gadā atbildība par staciju tika nodota Nunavutas Arktikas koledžas Valodas un kultūras programmai.[2] Stacija joprojām tiek izmantota kā atbalsta bāze dažādu pētījumu programmu īstenošanai Foksa baseina reģionā.
Stacijas struktūra
labot šo sadaļuStacija sastāv no trijām struktūrām. Galvenajā ēkā, kas neformāli tiek dēvēta par «Balto sēni», 315 m² platībā radiāli izvietotas divas laboratorijas, astoņas ofisu telpas, bibliotēka un tumšā telpa; centrā ir apspriežu telpa. Līdzās galvenajai ēkai ir divsekciju apsildāma garāža ar tai pievienotu darbnīcu un liela neapsildāma noliktava. Stacija spēj izmitināt līdz 22 pētniekiem vasarā un līdz 10 ziemā. Stacijai ir filiāles Kugluktukā, Arviatā, Pondinletā un Ikaluitā.[1]
Pētniecība
labot šo sadaļuStacijas pētījumu programmas ir vērstas galvenokārt uz sauszemes savvaļas dzīvniekiem un biotopiem ar īpašu uzmanību attiecībā uz sugām, kas ir tieši saistītas ar inuitu tradicionālo dzīvi, t.i., ziemeļbriežiem, polārlāčiem un muskusvēršiem.[1] Ilgtermiņā stacijā tiek veikti vides, seismogrāfiskie, meteoroloģiskie un magnetometriskie novērojumi.