Iekļaujoša valoda

Iekļaujoša valoda ir brīva no aizspriedumiem un stereotipiem. Tā izvairās no norādēm uz nebūtiskām detaļām, kas varētu radīt nevajadzīgu atšķirību uzsvēršanu. Šāda valoda novērtē pozitīvās īpašības, kas piemīt visiem cilvēkiem neatkarīgi no dzimuma, seksuālās orientācijas, invaliditātes, vecuma, izcelsmes vai reliģiskajiem uzskatiem, pat ja tādu nav.

Iekļaujošas komunikācijas galvenā uzmanība tiek pievērsta cilvēkam. Valoda ir spēcīgs instruments. Vārdus var lietot ne tikai, lai izteiktu domas un emocijas, bet arī veidotu vidi, kur katrs jūtas pieņemts un cienīts. Tāpēc arvien vairāk tiek runāts par iekļaujošu valodu un tās nozīmi, arī Latvijā.

Bieži izdala septiņas galvenās pazīmju kategorijas, kas visvairāk tiek pakļautas aizspriedumiem, stereotipiem un diskriminācijai – gan apzinātiem, gan neapzinātiem: vecums, slimības un invaliditāte, dzimums un dzimumidentitāte, seksuālā orientācija, laulība un civilās partnerattiecības, izcelsme, etniskā piederība un tautība, reliģija vai ticība.

Iekļaujošas valodas principi

Komunikācijā svarīgākais ir cilvēks, nevis viņa izcelsme, etniskā piederība, dzimumidentitāte, diagnoze vai ticība. Tādēļ ir vērts rūpīgi izvērtēt, vai šīs pazīmes vispār jāpiemin.

Runāt par citiem tā, kā vēlaties, lai runā par jums. Valoda nevar būt pārāk iekļaujoša un cieņpilna. Nepaļauties uz pieņēmumiem un nevispārināt.

Izvairīties no saīsinājumiem, žargonvārdiem, salīdzinājumiem un šauriem nozares terminiem, ja nav pārliecības, ka citi tos saprot.

Nenoniecināt ar valodu un neizdalīt cilvēkus kategorijās “mēs un viņi” vai “normāls un nenormāls”. Neizmantot iesīkstējušus stereotipus, runājot par vecumu, un izvairīties no izteikumiem, kas rada iespaidu, ka būt vecākam vai jaunākam ir nevēlami.

Atcerēties, ka invaliditāte nav “īpašas vajadzības”, un izvairīties no apzīmējumiem, kas invaliditāti raksturo kā ierobežojumu vai ciešanas. Uzzināt vairāk par funkcionāliem traucējumiem, lai rīkotos iekļaujošāk.

Neizmantot diagnozes kā lamuvārdus, piemēram, “daunis”, “šizofrēniķis”, “psihs”. Rakstīt amatu un profesiju nosaukumus attiecīgajā dzimtē, piemēram, “notāre Ieva Kauliņa” vai “auklis Jānis Ceriņš”.

Atsaucoties uz visu dzimumu cilvēkiem, censties izmantot dzimumneitrālo vārdu “persona” vai citus vispārīgus apzīmējumus, nevis vīriešu dzimtes vietniekvārdu “viņš”.

Nejokot par akcentu un neizsmiet to. Rakstīt un izrunāt personvārdus pareizi. Ja šaubies, pajautāt! Rakstīt un izrunāt vietvārdus pareizi, piemēram, “Kijiva” nevis “Kijeva”, “Ļviva” nevis “Ļvova”. Izmantot terminus, ko personas vai grupas izvēlas identificēt sevi, piemēram, “ebreji”, “romi”, “cilvēki ar invaliditāti”.

Iekļaut iekļaujošas valodas ieteikumus un piemērus darbavietas komunikācijas un stila vadlīnijās.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Iekļaujoša valoda.