Hirša indekss

Hirša indekss (jeb h-indekss vai Hirša faktors) ir bibliometrijas instruments, kas parāda kāda autora produktivitāti un kvalitāti, balstoties uz autoru darbu citēšanu. Pašlaik tas iegūst arvien plašāku starptautisku ievērību zinātnieku pasaulē kā viens no objektīvākajiem starptautiskā zinātniskā pienesuma indikatoriem [1][2].

Hirša indeksa aprēķināšanas metodika atkarībā no publikāciju skaita (x-ass) un to citēšanas biežuma (y-ass).

PamatojumsLabot

Pimo reizi h-indeksa lietošanu 2005. gadā ASV Nacionālajā zinātņu akadēmijā ierosināja Kalifornijas Universitātē Sandjego (UCSD) strādājošais fiziķis Horhe Hiršs (Jorge E. Hirsch). Tas tika definēts šādi: Zinātniekam ir h-indekss, ja h no viņa N zinātniskajām publikācijām ir citētas vismaz h reizes un pārējās (N-h) publikācijas ir citētas mazāk nekā h reizes.

Praktiskā nozīmeLabot

Hirša indekss praktiski nozīmē to, ka tiek ņemtas vērā visas kāda autora starptautiskajās datu bāzēs citētās publikācijas, bet tās tiek sagrupētas pēc citēšanas biežuma. H-indekss norāda skaitli, kas pārsniedz x publikācijas ar x citācijām. Piemēram, kādam zinātniekam ir Hirša indekss 4, ja viņš ir starptautiski pieejamos izdevumos publicējis vismaz 4 rakstus, kas katrs ir citēti vismaz 4 reizes citu autoru rakstu atsaucēs.

Priekšrocības un trūkumiLabot

  • Hirša indeksam ir priekšrocības salīdzinot ar kopējo kāda autora citējumu skaitu, jo izslēdz vienas publikācijas lielās citēšanas ietekmi uz h-indeksu. To var uztvert kā trūkumu izciliem, bet mazproduktīviem autoriem ar maz, bet ļoti citētām publikācijām.
  • Hirša indekss neņem vērā arī autora ieguldījumu publikācijas tapšanā (pirmais vai pēdējais autors).
  • Hirša indekss vairāk mēra "popularitāti" nevis "zinātnisko kvalitāti", kas var tikt novērtēta tikai pēc daudziem gadiem.
  • Reizēm ir lielas grūtības atsijāt autorus ar vienādiem vārdiem un uzvārdiem.

Ārējās saitesLabot

LiteratūraLabot

AtsaucesLabot

Skatīt arīLabot