Hekšera—Olina tirdzniecības teorija

Hekšera—Olina tirdzniecības teorija balstās uz pieņēmumu, ka relatīvo cenu atšķirības ir izskaidrojamas ar to, ka valstis nav vienādi nodrošinātas ar ražošanas resursiem. Šī teorija apvieno starptautiskās tirdzniecības efektivitāti un valsts nodrošinātību ar ražošanas faktoriem (kapitālintensīvi un darbietilpīgi)

Eli Hekšers un Bertils Olins uzskatīja, ka eksporta un importa preču ražošanas izmaksu atšķirības ir izskaidrojamas ar valstu — tirdzniecības partneru — atšķirīgu nodrošinājumu ar ražošanas faktoriem.

Hekšera—Olina tirdzniecības teorijas priekšnosacījumi

Hekšera—Olina teorija balstījās uz noteiktiem priekšnosacījumiem:

• darījuma piedalās divas valstis, kas pārdod divas preces, kuru ražošanā tiek izmantoti tikai divi ražošanas faktori — darbs un kapitāls;
• eksporta un importa preces tiek ražotas pēc vienādas tehnoloģijas, kurai raksturīga mēroga pastāvīgā atdeve;
• pasaules preču tirgus, tāpat kā preču ražošanai izmantoto faktoru tirgus, ir pilnīgās konkurences tirgi;
• iekšzemē ir pilnīga ražošanas faktoru mobilitāte un nenotiek ražošanas faktoru (pat naudas kapitāla) pārvietošanās starp valstīm;
• transporta izmaksas netiek ievērotas;
• starpvalstu tirdzniecība notiek bez ierobežojumiem;
• abu valstu patērētāju gaume un vēlmes ir vienādas, proti — analizējamo valstu iedzīvotāju patēriņa struktūra un patēriņa groza naudas izmaksu lielums ir vienāds

Hekšera—Olina—Semjuelsona teorēma

Valsts ārējās tirdzniecības specializācijas virzība vistiešākajā veidā ietekmēs gan dotās valsts eksportējamo un importējamo preču ražošanā izmantoto faktoru cenu izmaiņas, gan šo faktoru īpašnieku ienākumus.

Teorēmu, kas pamatoja šo pieņēmumu, pirmais pierādīja Pols Semjuelsons 1948. gadā. Amerikāņu zinātnieks balstījās uz pieņēmuma par Hekšera—Olina koncepcijas patiesīgumu, un tāpēc viņa pierādītā teorēma tika nosaukta par Hekšera—Olina—Semjuelsona teorēmu.