Grothusa mehānisms

Grothusa mehānisms ir protonu (ūdeņraža pozitīvo jonu) vai protonu iztrūkumu pārneses mehānisms vidēs, kur molekulas saistītas ar ūdeņraža saitēm (piemēram, ūdenī vai šķidrā amonjakā). Šādu mehānismu pirmais paredzēja baltvācu dabaszinātnieks Teodors Grothuss, tādēļ tas nosaukts viņa vārdā.

Protona pārvietošanās starp ūdens molekulām

Ūdeņraža jons tiek pakāpeniski padots no vienas ūdens molekulas uz nākamo kā "stafetes kociņš", bet praktiski protonu kustības ātrumu šķīdinātājā nosaka šķīdinātāja molekulu polarizācijas ātrums.

VēstureLabot

Savā 1806. gadā publicētajā darbā "Šķidrumu sadalīšanas ar elektrisko strāvu teorija" Teodors Grothuss ieteica teoriju, kas izskaidroja ūdens anomālo elektrovadītspēju.[1]

2005. gadā izdevās eksperimentāli fiksēt, kā protons vidē pārvietojas no vienas molekulas pie citas.[2]

AtsaucesLabot

  1. de Grotthuss, C.J.T. (1806). "Sur la décomposition de l'eau et des corps qu'elle tient en dissolution à l'aide de l'électricité galvanique". Ann. Chim. 58: 54–73.
  2. Удалось проследить движение протона от кислоты к основанию (krieviski)