Globālā stratifikācija
Šajā rakstā ir pārāk maz vikisaišu. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, saliekot tajā saites uz citiem rakstiem. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Šajā rakstā nav saišu uz līdzīgiem rakstiem citu valodu Vikipēdijās. Lūdzu, palīdzi tās pievienot. Ja līdzīgu rakstu nav, šo veidni var noņemt. |
Globālā stratifikācija ir pasaules valstu noslāņošanās, šķiriskais iedalījums arkarībā no dažādiem faktoriem, piemēram, varas, ietekmes, valsts bagātības. Globālā stratifikācija ir situācija, kurā katrai valstij globālā ziņā ir sava nozīme. Neviena valsts mūsdienās vairs nav nošķirta no pārējam, tās visas ir globāli saistītas. Socioloģijā tiek iedalīti trīs šāda veida darbības modeļi jeb trīs teorijas, kas skaidro globālo stratifikāciju valstiskā līmenī - modernizācijas teorija, atkarības teorija un pasaules sistēmas teorija.
Modernizācijas teorija
labot šo sadaļuModernizācijas teoriju ir veidojuši un atbalstījuši V.V. Rostovs un M. Vēbers. Šī teorija apskata valsts ekonomisko attīstību kā vispasaulīgu procesu, ietverot gandrīz katru valsti, ar kuru ir bijusi kāda tehnoloģiskā veidā veikta sadarbība. Balstoties uz teoriju, valsts attīstību, modernizāciju veicina tās tehnoloģiskā attīstība. Lai valsts spētu attīstīties, tai ir jāatsakās no savām tradicionālajām metodēm, vērtībām, pieejām. Šī teorija ir balstīta uz funkcionālisma teoriju. Izteikti uzsver, ka ir jāatsakās no primitīvām un primārām vērtībām, un jāattīsta tehnoloģijas un sakari, tādā veidā iekļūstot `globalizācijas ritenī`, kas nodrošina labākus dzīves apstākļus.
Atkarības teorija
labot šo sadaļuAtkarības teorija koncentrējas uz specifiskām saistībām starp valstīm vai to grupām. Teorijā tiek pausta doma, ka globālā stratifikācija ir izveidojusies diezgan nejauši, bet ir stingri nostiprinājusies. Globālo pasaules valstu kārtību nosaka bagātās valstis, kuras lielākā vai mazākā mērā nosaka kaut kādu kārtību vai pakārto citas – nabadzīgākas valstis savām vajadzībām. Šī globālā stratifikācija ir izveidojusies jau vēsturiski, laikā pēc 2.Pasaules kara, kad izveidojās kolonijas. Konkrētās valstis kontrolēja savas kolonijas un to resursu. Kolonijām iegūstot neatkarību, šī sistēma vairāk vai mazāk tomēr saglabājās, tādējādi nostiprinot varenākās valstis un tam kaut kādā ziņā pakļautās valstis. Attiecinot atkarības teoriju uz mūsdienām, parādās jēdziens `neokoloniālism`. Neokoloniālisms tiek skaidrots kā ”nelīdztiesīga ekonomisko un politisko attiecību sistēma, kas veidojas starp spēcīgāk un vājāk attīstītām valstīm; sniegdamas mazattīstītām valstīm ekonomisku, tehnisku, militāru vai cita veida palīdzību, attīstītās valstis var ietekmēt to iekšpolitisku, radīt atkarību no palīdzības sniedzējām valstīm.’’
Pasaules sistēmas teorija
labot šo sadaļuPasaules sistēmas teorija akcentē, ka neviena valsts nav izolēta no pārējās pasaules, katra valsts, neatkarīgi no tā, cik centrāla vai nošķirta tā ir, visdažādākajos veidos ir saistīta ar pārējām valstīm. Pasauli vieno dažāda veida ekonomiskās saites, katrai valstij ir sava loma, tajā izpaužas pasaules globalizācija. Vadoties pēc šīs teorijas, pasaules valstis iedalās trīs kategorijās: kodolvalstis (bagātās, varenās, industriāli attīstītās valstis), semiperifērās (vidēji bagātās un industriāli attīstītās valstis) un perifērās valstis (nabadzīgākās, industriāli vāji attīstītas, agrāras). Kodolvalstis ekonomiski kontrolē perifērās valstis, lai tās nespētu strauji attīstīties un nekļūtu par konkurentiem. Šī teorija arīdzan runā par tādu procesu kā preču ķēde, kas vieno visu pasauli – piemēram, preces ražošana vairs nenotiek kādā konkrētā valstī, kurā pārdot produktu, bet tā notiek visur pasaulē, atkarībā no tā, kur ir lētāki izejmateriāli konkrēta detaļai. [1]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Andersen M., Howard F. (2001) Sociology. The Essentials. Australia, Canada: Wadsworth
Izmantotā literatūra
labot šo sadaļu- Andersen M., Howard F. (2001) Sociology. The Essentials. Australia, Canada: Wadsworth