Martina Heidegera darbs "Esamība un laiks" (Sein und Zeit) ir viens no eksistenciālisma filosofijas pamatdarbiem. Tas tika publicēts 1927.gadā Edmunda Huserla rediģētajā fenomenoloģijas gadagrāmatā.[1] Tas arīdzan ir Martina Heidegera viszināmākais un svarīgākais darbs. Tajā apskatītas tādas tēmas kā ontoloģijas pamati, esamības jēga, laika nozīme esamības izpratnē, kā arī nāve un trauksme (Angst). Darbs ir savdabīgs tā unikālās valodas dēļ. Darbs sadalīts divās daļās, turklāt Heidegers bija paredzējis rakstīt arī turpinājumus, kuros bija jābūt darbā "Esamība un laiks" uzdoto jautājumu atrisinājumam.[2][3]

Darbā paustās idejas

labot šo sadaļu

Ievads un pirmā daļa

labot šo sadaļu

Aizsākot savu pētījumu, Heidegers norāda uz jautājuma par esamību (Sein) nozīmi arī mūsdienās, pretstatā daudzu citu uzskatiem, kuri pauž, ka metafizikai kā ontoloģijai (zinātne par esošo, ciktāl tas ir esošs) vairs nav vietas starp zinātnēm. Heidegers uzskata, ka jautājums par esošo, ciktāl tas ir esošs, ir aizmirsts - tā jēga vairs nav acīmredzama un antīko autoru idejas ir pazudušas interpretāciju, kuras nesaredz ontoloģijas mērķi, uzslāņojumā. Heidegers piedāvā pārskatīt jautājumu par esošo, līdz ar to uzņemas grandiozu uzdevumu (kuru tā arī neizpilda) pārskatīt rietumu metafizikas vēsturi - destruēt (Destruktion) tās pamatuzstādījumus.

Heidegeraprāt, jautājums par esošo, tā jēgu (Der Frage nach dem Sein) ir visbūtiskākais - tas ir nevis abstrakta un teorētiska spriedelēšana, bet gan eksistenciāli svarīgs cilvēkam, tā patībai jeb klātbūtnei (Dasein). Par atskaites punktu ņemot rietumu metafizikas vēsturi, varētu šķist, ka runa ir par kaut ko abstraktu un teorētisku, kā, piemēram, Aristoteļa esošā analīzi matērijā un formā, vai Platonisko paradigmu dimensiju, taču Heidegers uzskata, kā vēlāk tekstā atklājas, ka šis jautājums nosaka cilvēka dzīves izpratni.

Heidegers arīdzan kritizē fenomenoloģijas (Huserls) un filosofijas vispār pieņēmumu, ka izzinošais subjekts ir cilvēciskās eksistences mēraukla, un tādēļ viņš savu pārspriedumu sāk ar uzdevumu aprakstīt cilvēka (Dasein) uzvedību, domāšanas veidu, esamības izpratni ikdienā (Alltaglichkeit), kurā jautājums par esamību ir neeksplicīts un cilvēka laiku aizņem darbs. Iedziļinoties cilvēka ikdienībā un darbā, Heidegers pamana, ka jautājums par esošo parādās kā aktuāls un tiek tematizēts tad, kad kaut kas ikdienā nav tā, kā tam vajadzētu būt: galdnieks āmuru netematizē kā esošu lietu kamēr tas pilda savu uzdevumu, tomēr tad, kad tas ir bojāts un nepilda savu uzdevumu, pazudis, u.tml, parādās tā esamība un nozīme cilvēka darba pasaulē. Heidegers uzskata, ka tieši tādos gadījumos atklājas lietu esamības dimensija, pretstatā to funkcionēšanai vai atrašanās ārpus mūsu interešu sfēras (Zuhandensein un Vorhandensein) ikdienā.

Heidegers uzskata, ka lietas kuras nepilda savu funkciju, lietas, kuru funkcija nav skaidra, vai fenomeni, kuri traucē ikdienas aizņemtībai, ne tik vien rosina domāt par esamību, bet arīdzan var izjaukt pasaules jēgas kopsakaru, kurā cilvēks dzīvo, un, to izjaucot, rada mūsos trauksmi (Angst), kura liek domāt par mūsu pašu eksistenci un eksistences nosacījumiem. Tā kā trauksme ir grūti panesama, cilvēks no tās bēg pie pūļa nediferencētības, iegūstot nostāju, kura raksturīga visiem, bet atsevišķi- nevienam, un kuru sauc "visi" (Das Man). Atsevišķais cilvēks piemēro savas domas tam, kā domā "visi", interesējas par to, par ko interesējas "visi", runā par to, par ko runā "visi" un arī rīkojas tā, kā varētu rīkoties "visi", jo atbildība un atšķirība no "visiem" rosina domāt par eksistenci, tātad, izraisa trauksmi. Šo esamības modu cilvēks "valkā" savā ikdienā, tādēļ Heidegers var teikt, ka subjekts, kurš darbojas ikdienā ir nevis "es" vai "tu" ar savām individuālajām iezīmēm, bet gan "visi", - viduvējība, caurmēra (Durchschnitt) persona.

Visbeidzot, Heidegers nonāk pie secinājuma, ka cilvēka (Dasein) būtību sastāda "rūpes" (Sorge), kas nozīmē to, ka es identificēju sevi ar darbiem, nodarbēm un lietām, ar kurām es aizpildu savu laiku.

Darba otrajā daļā Heidegers pievēršas esamības saistībai ar laiku - laiciskumam (Zeitlichkeit). Būtiskākais iemesls, kādēļ laiciskums ir nozīmīgs Heidegera ontoloģijā ir jautājuma par esamību sasaiste ar faktiskā cilvēka eksistenci un apziņu, ka mans laiks nav neierobežots - Heidegers nāvi sauc par visdrošāko no iespējamībām. Heidegers uzskata, ka tieši nāves fenomenā atklājas cilvēka eksistences izpratne. Nāve un sajūta, kādu tā izraisa (trauksme), būtiskā veidā definē cilvēka eksistenci. Tikai apzinoties savu mirstīgumu (Sein zum Tode), cilvēks var cerēt atklāt savu īsto patību, rīkoties apņēmīgi (Entschlossenheit) un izkļūt no "visu" kundzības.

Sasaistot cilvēka eksistences izpratni ar apziņu par mirstīgumu, Heidegers iegūst pamatu esamības izpratni saistīt ar laiku. Heidegers uzskata, ka tieši cilvēciskās eksistences izpratne ontoloģijā ir fundamentāla, un atvedinājums no tās ir citu lietu esamības izpratne. Esošais tiek saprasts kā tāds, kas nav pagājis, ir klātesošs, aktuāls, nav "nomiris". Heidegeraprāt, rietumu metafizika ir izdarījusi kļūdu, atkāpjoties no esamības kā eksistences izpratnes, un aizklājot jautājuma par esošā jēgu (kas būtībā ir cilvēka jautājums pašam par savu eksistenci) ar interpretācijām, kuras cenšas cilvēka uzmanību novērst no sava galīguma apziņas.

Darbu uzskata par vienu no nozīmīgākajiem 20.gs darbiem kontinenta filosofijā.[4] No tā ietekmējies Žana Pola Sartra eksistenciālisms, Hansa Georga Gadamera hermeneitika un Žaka Deridā dekonstrukcija.

  1. Christian Beyer. [Beyer, Christian, "Edmund Husserl", The Stanford Encyclopedia of Philosophy (Winter 2022 Edition), Edward N. Zalta & Uri Nodelman (eds.), URL = <https://plato.stanford.edu/archives/win2022/entries/husserl/>. «Edmund Husserl»], 2022. Skatīts: 13.10.2024.[novecojusi saite]
  2. Martin Heidegger. Sein und Zeit. Tubingen : Max Niemeyer Verlag, 2006.
  3. Martin Heidegger. Being and Time. New York : Harper&Row publishers, 2008.
  4. Michael Wheeler. [Wheeler, Michael, "Martin Heidegger", The Stanford Encyclopedia of Philosophy (Fall 2020 Edition), Edward N. Zalta (ed.), URL = <https://plato.stanford.edu/archives/fall2020/entries/heidegger/>. «Martin Heidegger»], 2020. Skatīts: 13.10.2024.[novecojusi saite]