ES direktīva

Šis raksts ir par ES normatīvo aktu tipu. Par citām jēdziena Direktīva nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Eiropas Savienības direktīva ir viens no Eiropas Savienības (ES) normatīvo aktu tipiem.

Direktīva izvirza Eiropas dalībvalstīm kopējus mērķus. Tie ir jāiestrādā nacionālajos normatīvajos aktos noteiktā termiņā, kuru definē direktīva. To dara vietējais likumdevējs, respektīvi, parlaments (Latvijā tā ir Saeima). Atšķirībā no ES regulas, direktīvā ir noteikti atsevišķi mērķi, kas rada iespēju tos koriģēt, kad tie tiek iekļauti nacionālajos normatīvajos aktos atbilstoši dalībvalsts vajadzībām.

Direktīva radās kā viens no Eiropas Savienības normatīvajiem aktiem, lai varētu harmonizēt ES dalībvalstu nacionālos tiesību aktus. Šobrīd izšķir divu veidu ES direktīvas pēc tajās minētājiem pienākumiem:

• Minimālās harmonizācijas direktīva. Tajās ir minētas minimālās prasības, kuras ir jāiekļauj nacionālajos normatīvajos aktos obligāti. Rīcības brīvība nacionālajam likumdevējam bija dota pastiprinot prasības, piemēram, ja bija noteiktas 7 dienas iesnieguma iesniegšanai, tad likumdevējs konkrētajā dalībvalstī varēja noteikt ilgāku termiņu.

• Maksimālās harmonizācijas direktīvas. Šis ir salīdzinoši jauns direktīvu veids, kas radās kā atbilde uz to, ka minimālās harmonizācijas direktīvas nesasniedza savu mērķi, jo likumdevēji bieži vien izvēlējās palielināt minimālās direktīvā iekļautās prasības, respektīvi, radās sava veida stagnācija. Šādās direktīvās tiek iestrādātas daudz decentralizētākas prasības un noteikumi, kuri aptver daudzo Eiropas dalībvalstu pieredzi attiecīgajās tiesību nozarēs un apakšnozarēs.

Direktīva savu nozīmi nezaudē to ieviešot nacionālajos normatīvajos aktos, jo tā var kalpot arī kā uzziņas avots kopējām ES nostādnēm atsevišķos jautājumos, kuri skar direktīvā aprunāto jomu. Ja valsts neievieš direktīvu noteiktajā termiņā, tad tā stājas spēkā pilnā apjomā tās teritorijā pēc termiņa beigšanās. Tas nozīmē to, ka pati direktīva ir saistoša tāda, kādu to ir pieņēmusi ES.

Direktīvu pielietošanu nosaka EK Dibināšanas līguma 249.pants "Direktīvas tām dalībvalstīm, kurām tās adresētas, uzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu iestādēm noteikt to īstenošanas formas un metodes".