Dievs latviešu folklorā

Dievs latviešu folklorā ir galvenokārt saistīts ar visaptverošo kārtību, likumsakarībām gan dabā, gan cilvēka dzīvē. Dievs ir cilvēkam vienmēr klātesošs, sasniedzams un ir ļoti nozīmīgs tā dzīvē. Cilvēks, sevi izjuzdams kā dabas sastāvdaļu, pakļaujas tās likumībām, un tas ir iespējams ar Dieva padomu, svētību, labvēlību. Dievs cilvēkam neko nedod tieši rokās, jo, iespējams, to nemaz nevar, jo ļoti nozīmīga loma likteņa lemšanā ir Laimai, Dievs palīdz citādā veidā, galvenokārt ar padomu. Dieva vārda sākotnējā izpratne saistīta ar debesīm, kas arī uzskatāmi attēlo Dieva visaptverošo kārtību virs mums. Tas atspoguļojas arī Dieva tēlu apzīmējošajā rakstu zīmē. Dievu godā, ciena, tā vārdu daudzina, tā klātbūtnē viss tiek sakopts. Dievs cilvēka dzīvē ienes tikumu, skaidrību, virzību un spēku.

Dieva galvenās funkcijas un iezīmes

Tiek uzskatīts, ka viena no jebkura Dieva galvenajām funkcijām ir pasaules radīšana jeb demiurga funkcija, taču latviešu folklorā tas nav viennozīmīgi konstatējams. Latviešu tautas pasakās un teikās sastopami pasaules radīšanas motīvi, bet tie mēdz būt internacionāli, ir jaunāki un vairāk ietekmējušies no kristietības.

Tautasdziesmās sastopamie radīšanas motīvi ir dažādi uztverami. E. Kokare uzskata, ka „Dieva demiurga funkcijas parādās tikai otrajā plānā, kamēr saturs risina cilvēka ikdienas dzīves vai morāles jautājumus”. Pamatojoties uz vienu un to pašu dainu, M.Grīns uzskata, ka „Dievs būdams visa sākums, ir arī visa radītājs vai, kā dainās teikts, — laidējs. Latviešu dievestība uzskata, ka visa dzīvā un nedzīvā daba, cilvēki un dzīvnieki, debesis un zeme un visa garīgā un materiālā pasaule, kādu mēs to pazīstam tās lielajā daudzveidībā, ir Dieva laista”. Tomēr arī H.Biezais uzsver, ka radīšanu var attiecināt vairāk uz cilvēku, nevis uz kosmu, un uzmanība tiek pievērsta tam, kāds ir šis cilvēks un kā tas iekļaujas vispārējās likumībās, nevis pašam radīšanas faktam. E.Kokare atzīst, ka „Iepazīstoties ar latviešu teikām kopumā, rodas iespaids, ka Dievs vairāk nodarbojies ar jau gatavas pasaules uzlabošanu un pilnveidošanu, kas gan parasti saistīta ar ētisko audzināšanu, jo teiku lakoniskajā formā parasti ietvērušies vairāki satura līmeņi”.

Dieva tēls izteikti saistāms ar dabas kārtību un tās likumiem, tāpat kā ar cilvēka dzīvi, jo cilvēks ir daļa no dabas. Dievs ir Visuma inteliģences un kārtības pārstāvis. Folklorā norises dabā, tāpat kā Dieva sētā, ir analogas cilvēka ikdienas darbībām, piemēram, Dieva radītie kalni ir saistāmi ar cilvēka dzīves morāles jautājumiem un tiecību uz garīgo izaugsmi. To atspoguļo dainas kā:

Kumeliņis kalnu raud,
Vai es kalnus audzināju?
Dieviņš kalnus audzināja,
Es audzinu kumeliņu.

LD31777 

Tā kā zemnieka dzīve ir cieši saistīta ar dabas norisēm, zemes apstrādāšanu u.tml., tad Dievs ir arī tas, kurš atbild par labvēlīgiem, auglīgiem apstākļiem vai, otrādi, — par palīgiem cilvēka darbā. Pie Dieva vērsušies dažādu cilvēkam svarīgu dzīves un darba norišu iesākumā, retāk, nobeiguma posmos. Dievs konstatējams par klātesošu dažādos darba posmos, piemēram, pirmajā sējas dienā, rudzu ziedēšanas laikā, gadskārtu griežos:

Dieviņš brida rudzu lauku
Ar pelēku mētelīti;
Brien, Dieviņ, pacelies,
Nenobrauki rudzu ziedus.

LTdz 2069 

Tautasdziesmās Dievs ir klātesošs svarīgos brīžos, taču neiejaucas procesos, — tam nereti piemīt devēja funkcija, bet Dievs neko neizdara cilvēka vietā. Dieva kā auglības veicinātāja klātiene uztverta kā ļoti maiga un saudzīga:

Dieviņš deva, Dieviņš deva,

Dievs rokā neiedeva:

Vajag čaklu roku, kāju,

Vajag gudra padomiņa.

1292

Dievs ir atainots arī kā sargs un patvērums jebkuram cilvēkam. Ar Dieva tēlu saistāma arī aizsardzības un aizgādniecības funkcija, kas īpaši saistīta ar vājākajiem un grūtībās nonākušajiem:

Tumsā gāju, vakarā,

Kas jel man biedram nāca?

Dieviņš man biedram nāca,

Mēnestiņis gaišumam.

33697

Dievs un citas mitoloģiskas būtnes

Dievs un Laima

Būtiskas ir Dieva un Laimas attiecības. Gan E. Kokare, gan H. Biezais uzskata Laimu un Dievu par divām patstāvīgām dievībām, kaut gan pastāv arī uzskats, ka Laima kļuvusi par atsevišķu dievību, „atšķeļoties” no Dieva ar vienu funkciju, īpašību. Šāda veida modeli var redzēt arī M. Grīna paustajos dievturu uzskatos, kur „Dievs — Debestēvs — kura ziņā ir visa garīgā pasaule; Māra — Dieva materiālā izpausme un īpašība, un Laima — Dieva lemšanas izpausme un īpašība.” Vaira Vīķe-Freiberga Laimu min kā Dieva meitu, un tās galveno funkciju likteņa lemšanu saista ar karmas jēdzienu, kaut gan ir uzskats, ka Dievam nav ģimenes un citas mitoloģiskās būtnes nav tam pakļautas. Spriedumi par šo tēmu radušies, jo Dievs un Laima pie likteņa lemšanas pārsvarā tēloti līdzās viens otram, Laimai gan esot nozīmīgākai. Dieva un Laimas funkcijas izteiktas ar vieniem un tiem pašiem vārdiem — lemt, likt, dot, vēlēt utt. Dieva un Laimas vārdi nav etimoloģiski saistīti. H. Biezais dod arī vēl citus, pārsvarā ar kristietības ietekmi saistītus, pamatojumus tam, ka Laima nav Dieva izpausme. Viņš pamato, ka Laima ir uzskatāma arī par radītāju. Līdz ar to Laimas un Dieva attiecības kļūst arvien specifiskākas, ļaujot izdarīt vēl citus pieņēmumus, par sievieti radītāju un māti, un latviešu reliģiju vispār.

Dievs un Saule, Pērkons

Dieva debesu sfēra saistīta galvenokārt ar Sauli. Saules meitas un Dieva dēli tiek asociēti ar mātes meitām un tēva dēliem. Ir aspekti, kuros Pērkons saplūdis ar Dieva tēlu. V.Vīķe — Freiberga norāda uz Pērkonu kā uz Dieva kareivīgo funkciju, taču abi tēli nepārklājas, — tie ir patstāvīgi. Mitoloģisko tēlu saistības var konstatēt ļoti daudz un dažādas.

Dievs un cilvēks

Senajam latvietim pasaule bija dievišķota, dievišķa gara piesātināta un attiecības Dievu bija ļoti familiāras, bez ierobežojumu. Kā V.Vīķe-Freiberga atzīst, dainās nav manāma uzsvērta distance starp dievišķo un cilvēcisko, un latviešu tautas dziesmas nav „kulta kalpotāju radīti vai apstiprināti kanoniski lūgšanu teksti”. Dievs bieži sastopams kā mīļš Dieviņš:

Gana agri es cēlos,
Mīļš Dieviņš vēl jo agri.
Ko, Dieviņ, tu cēlies,
Ko tev agri vajadzēja?

Ko, meitiņa, tu darītu
Kad es agri neceltos?
Es tev durvju vērējiņš,
Es padoma devējiņš.
LD 33668

Latviešu folklorā Dievs nav soģis, un cilvēks no Dieva nebīstas. Tomēr senie latvieši bija dievbijiīgi. V. Vīķe to raksturo šādi: „Latviskā dievestība gan prasa Dievu atcerēties, piesaukt, daudzināt, tā prasa cieņu un bijību, bet ne zemošanos Dieva priekšā. Gluži pretēji — , kad cilvēks ir citu nicināts, apspiests un nopelts, Dievs un Laima nāk tam palīgā”. Cieņpilnas, dievbijīgas, dievišķotas dzīves pamatā ir Dieva padoms. V. Vīķes-Freibergas vārdiem, „Gluži kā debesis stāv pāri zemei, tā Dieva padoms stāv augstāk par jebkuru cilvēka prātam aptveramu gudrību”.

Ja, Dieviņ, mantu dodi,

Dodi gudru padomiņu:

Manta vien maz der lieti,

Ja nav gudra padomiņa.

34215

Dievs ir klātesošs un tuvs, tāpēc cilvēks vienmēr var nokļūt Dieva patvērumā, lūgt pēc padoma vai palīdzības, kad vien jūt vajadzību.

Kad es eju druviņā,
Dieviņs druvas maliņā;
Kad es dzenu pirmo birzi,
Dieviņš nāk nopakaļ.

LTdz 226

Tāpat kā Dieva labvēlība, arī tā klātbūtne nav gluži pašsaprotama, — tā ir zināmā mērā jānopelna, kas ir uztverams kā likumsakarīgu, līdzsvarotu attiecību pamats. Dieva vārds tiek pieminēts, daudzināts ikdienā (katrā cilvēkā, ģimenē) un netiek taupīts tikai īpašām reizēm vai svētkiem. Dieva klātbūtnei cilvēks sagatavojas ar dažādiem lustrācijas (simboliskas attīrīšanās) ritiem, šķīstot un tīrot pats sevi, savas telpas un apkārtni:

Nāc, Dieviņ, uz manim
Šovakar vakarēt:
Balti mani liepas galdi,
Tīra mana istabiņa.

54739