Dienvidsala

Dienvidsala (angļu: South Island) vai Vaipounamu (maoru: Te Waipounamu) ir lielākā no divām galvenajām Jaunzēlandes salām. Ziemeļos Kuka šaurums to atdala no otras lielākās un vairāk apdzīvotās Ziemeļsalas, dienvidos Fovo šaurums — no Stjuarta salas, bet rietumos to apskalo Tasmana jūra. Sala atrodas mērenajā klimata joslā, bet to apdzīvo tikai 23% Jaunzēlandes iedzīvotāju, no kuriem 91% ir eiropiešu pēcteči.

Dienvidsala
South Island / Te Waipounamu
Dienvidsalas satelītattēls
Dienvidsala
Ģeogrāfija
Izvietojums	Klusais okeāns
Koordinātas	43°59′0″S 170°27′0″E
Platība	150 437 km²
Garums	840 km
Krasta līnija	5842 km
Augstākais kalns	Kuka kalns 3754 m
Administrācija
Jaunzēlande
Lielākā pilsēta	Kraistčērča
Demogrāfija
Iedzīvotāji	1 048 000 (2013)
Blīvums	6,9/km²
Dienvidsala Vikikrātuvē

Daba

Ohau ezers

Sala izstiepta ziemeļaustrumu—dienvidrietumu virzienā 840 km garumā. Sala lielākajā daļā teritorijas ir kalnaina to visā garumā šķērso Dienvidalpu kalnu grēda ar tās augstāko virsotni Kuka kalnu (3754 m vjl). Salas austrumdaļā plešas Kenterberijas līdzenums. Krasti austrumu pusē galvenokārt līdzeni, ziemeļos un dienvidos robota ar daudziem līčiem, pussalām un piekrastes saliņām. Salas dienvidaustrumos izteikti fjordu krasti. Dienvidaustrumos Vāhipounamu apvidus, kas iekļauj četrus nacionālos parkus ar kopējo platību 26 000 km², iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

Salā valda mērenais klimats, gada vidējā temperatūra ir 8 °C. Siltākie mēneši ir janvāris un februāris, jūlijs — aukstākais. Vēsturiskais minimums −21.6 °C reģistrēts 1995. gada 3. jūlijā Ofirā, maksimums 42.4 °C — 1973. gada 7. februārī vienlaicīgi Raniroā un Džordenā. Laikapstākļi variējas no ļoti mitriem Vestkostā līdz pustuksnesim Makenzi ielejā Kenterberijā. Nokrišņu daudzums ir no 640 mm Kraistčērčā līdz 1600 mm rietumu piekrastē.

Vēsture

Ābela Tasmana ekspedīcijas māslinieka zīmējums Slepkavu līcī 1642. gadā

Pirmie Jaunzēlandes kolonizētāji, kas vēlāk pašidentificējās kā maori, ieradās salā starp 1250. un 1300. gadu. Sākotnēji to galvenie apdzīvotības rajoni bija Dienvidsalas ziemeļu gals un austrumu piekraste, no kurienes tie vēlāk izpletās pa visu tagadējo Jaunzēlandi.

Pirmie eiropieši, kas atklāja Dienvidsalu, bija holandieša Ābela Tasmana ekspedīcija ar kuģiem Heemskerck un Zeehaen. 1642. gada decembrī tie piestāja salas ziemeļu galā līcī, ko pēc sadursmes ar maoriem nosauca par Slepkavu līci. Tasmans nokartēja Ziemeļsalas un Dienvidsalas rietumu krastus un nodēvēja jaunatklāto zemi par Statenlandi (Staten Landt) pēc Nīderlandes Ģenerālštatiem. Vēlāk holandiešu kartogrāfi nosaukumu latīniskoja par Nova Zeelandia pēc Holandes Zēlandes nosaukuma.

Pirmā eiropiešu apmetne Dienvidsalā tika nodibināta Blafā salas dienvidu galā 1823. gadā. Lielbritānija anektēja Jaunzēlandi 1840. gadā un neilgu laiku tā bija daļa no Jaundienvidvelsas. Otago salas dienvidos bija galvenais kolonizācijas apvidus un kolonizētāji sākotnēji bija galvenokārt skoti. Sakarā ar zelta drudzi 1860. gados Dienvidsalas iedzīvotāju skaits strauji pieauga un līdz pat 1910. gadiem Dienvidsala bija Jaunzēlandes apdzīvotākā daļa.

19. gadsimtā sala tika dēvēta par Vidussalu (Middle Island) (par Dienvidsalu sauca Stjuarta salu) vai Jaunmansteru (New Munster) pēc Mansteras provinces Īrijā. Tikai 1907. gadā Dienvidsalai tika nostiprināts tagadējais nosaukums. Maoru nosaukums Vaipounamu («nefrīta ūdeņi»), domājams, cēlies no Te Wāhi Pounamu — ‘Nefrīta Zeme’. Cits maoru nosaukums salai ir Vakaamāui (Te Waka-a-Māui) — ‘Māui laiva’ (Ziemeļsalas maoru nosaukums ir Ikaamāui — ‘Māui zivs’).

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Dienvidsala.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)