Dalībnieks:Laurijs/Latvijas vēsture

Latviešiem tas bija nedrošas atelpas laiks. Atmiņā paliekošu notikumu tikpat kā nebija. 1959.gadā Jūrmala ieguva pilsētas tiesības. 1962.gadā Rīgu sasniedza pirmais maģistrālais gāzesvads un mēs pieradām būt atkarīgi no šī kurināmā, 1965.gadā sāka darboties Pļaviņu spēkstacija. 1966.gadā mira Vilis Lācis. Desmitgade sākās ar nacionālkomunistu sagrāvi un noslēdzās ar pirmajiem hipijiem Rīgas ielās.

Svešzemnieki, kam tagad piederēja vara pār latviešu tautu, bija solījuši visas pasaules darba cilvēku vienlīdzību neatkarīgi no to rases un tautības. Tāpat kā daudzi citi padomjzemes lozungi, tie bija tikai vārdi, un kā nekrievi, neslāvi un politiski neuzticama tauta latvieši patiesībā bija kļuvuši par ceturtās šķiras PSRS pilsoņiem. Padomju režīma atbalstītāji, kas cerēja, ka velnu var izdzīt ar Belcebulu un uzticamiem komunistiem būs atļauts būt arī latviešiem, piedzīvoja rūgtu vilšanos 1959.jūnijā. Uz dažām dienām ieradies Latvijā, tā laika PSRS līderis Ņikita Hruščovs bargi vērsās pret visiem partijas un valdības darbiniekiem, kas bija centušies saglabāt pamattautas ietekmi varas orgānos un lēmumu pieņemšanā. Vadoņa dusmu lēkmei sekoja trīs gadus ilga nacionālismā apsūdzētu amatpersonu "tīrīšanas" kampaņa, kas uz ilgu laiku padzina latviešu valodu no daudzām iestādēm. Ar augstām nozarēm nesaistīti ļaudis izjuta pārmaiņas līdz ar nerakstītu aizliegumu pieņemt krievu valodas nepratējus darbā lielpilsētu uzņēmumos. Bija nepieciešama vēl gandrīz desmitgade, līdz, uzklausot ņirgas un pārmetumus, lielākā daļa latviešu apguva šo saziņas līdzekli.

Padomju režīmam bija vajadzīga pavisam citāda Latvija - ražotne, kur visi dod prasīto produkciju un neuzdod nevajadzīgus jautājumus. Ņemot līdzi kukulim Latvijas balzāma pudeles, trestu un fabriku direktori ceļoja uz senču dzimteni, lai izlūgtos atļauju aicināt darbā savas tautības viesstrādniekus. No 1959. līdz 1968.gadam Latvijā iebrauca aptuveni 130 tūkstoši migrantu, atrodot darbu rūpnīcās un papildinot lielo būvobjektu celtnieku skaitu. Bez lielākās no celtnēm - Pļaviņu HES - industriālā būvniecība notika gandrīz katrā rajona centra lieluma pilsētā. Šajos gados Latvija tika aplaimota ar Daugavpils ķīmisko šķiedru, Valmieras stikla šķiedras un Olaines ķīmisko reaktīvu rūpnīcām, gandrīz visas lielākās Latvijas fabrikas tika pārbūvētas un modernizētas. Pat Kandavā, kur līdz tam rūpnīcu nebija, tika ierīkota radio detaļu ražotne. Lai uzturētu Latvijai normālos tirgus ekonomikas apstākļos neiespējamus ražošanas apjomus, padomju režīms bija spiests nodrošināt rūpnīcas un pilsētu mājokļus ar lētu gāzi un elektrību un līdz 60.gadu vidum elektrificēt lielāko daļu lauku apvidu.

Pēc varu maiņām, kara, represijām un bezgala daudzām citām dzīves grūtībām Latvijas iedzīvotājiem vairs nebija spēka cerēt uz pārmaiņām un par kaut ko cīnīties. Visi padomju impērijas pavalstnieki, pēc kāda krievu rakstnieka vārdiem, "tobrīd vēlējās tikai atgulties un atjēgties". Paaudze, kas neatcerējās karu, bija vēl bērna gados, pieaugušie labi pazina badu un trūkumu un bija gatavi novērtēt pat pieticīgus dzīves priekus. Pēc ilgstošiem vispārēja trūkuma gadiem dzīves līmenis 60.gadu PSRS beidzot sāka augt. Latvijas strādnieku vidējās algas ap 1968.gadu sasniedza 100 rubļu mēnesī, ievadot tā saucamo "Brežņeva laiku" - mērenās pārticības posmu. Visā Latvijā vecie pilsētu centri apauga ar vienveidīgiem trīs un piecu stāvu namu masīviem. Lielpilsētās, it īpaši Rīgā, tie lielā mērā bija paredzēti rūpniecībā nodarbināmajiem migrantiem un militārpersonām, taču, tā kā civilās dzīvokļu celtniecības apmēri 60.gadu vidū pārsniedza 10 tūkstošus gadā, savs atsevišķs mājoklis sāka kļūt par parastu lietu arī pilsētā dzīvojošam latvietim. Milzu industriālās pārbūves apstākļos plānotā lauku rajonu pārveidošana aizkavējās līdz nākamajam gadu desmitam.

Tautas atmiņā periods pēc 1959.gada ir cieši saistīts ar diviem cilvēkiem Latvijas komunistiskās partijas pirmo sekretāru amatos. 1959.gadā Hruščova vizītes rezultātā augstāko partijas amatu Latvijā ieguva Arvīds Pelše, ko 1966.gadā sakarā ar Pelšes ievēlēšanu par Politbiroja locekli nomainīja Augusts Voss. 20.gadsimta vēsturē ir grūti atrast vēl neizteiksmīgākas personas kādas valsts vai teritorijas priekšgalā. Ja neskaita porcelāna kolekcionēšanu, Pelšem nebija noteiktu interešu par apkārtējo pasauli ārpus partijas direktīvu ietvariem. Neskatoties uz izcelsmi no cienījamas Zemgales dzimtas, viņš izrādīja vienaldzību kā pret paša radiem, tā arī savu tautu. Savas attīstības gaitā cilvēce, lai arī reti, taču sastopas ar indivīdiem, kas ne tikai noliedz paša saknes, bet arī cenšas panākt savas tautas izzušanu no zemes virsas, un Pelše, ļoti iespējams, piederēja pie šādu personu skaita. Augusta Vosa senču latviskā pagātne nav noliedzama, taču viņa sabiedriskā un privātā darbība nedod nopietnus iemeslus apsūdzēt viņu piederībā mūsu tautai. No Maskavas instrukciju izpildes brīvo laiku šis cilvēks centās veltīt dzīrēm un medībām, neizrādot publisku interesi par augstākas dabas jautājumiem. Valstī, kur atsevišķa apgabala vai republikas labklājību noteica reģionālo līderu prasme panākt privilēģijas vai pabalstus, Maskavas iecelto vadītāju vienaldzība nozīmēja Latvijas pārvēršanos par bezpalīdzīgu koloniju.

Šādos apstākļos faktiskā augstākā vara Latvijā piederēja militārpersonām - Baltijas kara apgabala komandierim un viņa deleģētajiem pārstāvjiem. Jebkur citur Padomju Savienībā armija bija spiesta vismaz sadarboties ar civilo administrāciju un lūgt tās piekrišanu ārkārtas darbībām, Latvijā militāristi ignorēja pat tos saistošos padomju likumus. Publiskos pasākumos 50. un 60.gados bija incidenti, kad augstākās militārpersonas atteicās sēdēt kopā ar vietējo partijas vadību un apveltīja šos cilvēkus ar nievājošiem epitetiem. Rīgā blakus pilsētas iedzīvotājiem jau dzīvoja savrup daudzus desmitus tūkstošus cilvēku liela kara apgabala virsnieku, amatpersonu un to ģimenes locekļu kopiena, kas uzskatīja Latviju par sev lietošanā piešķirtu teritoriju un tās tautu par mežoņu baru. Hruščova militārās reformas, kas izpaudās masu atlaišanā, bija nodarījušas padomju virsniecībai nelabojamu psiholoģisku traumu. Nespējot atriebties savas partijas līderiem, viņi izgāza naidu pret latviešu tautu, ko it kā bija solījušies aizsargāt. Hruščova ideologu radītā mācība par slāvu tautu pārākumu, lēnām atdzimstošais lielkrievu šovinisms un armijas iekšējie aizspriedumi un leģendas, kas cēlās no slēptām bailēm iziet kaujas laukā pret līdzvērtīgu pretinieku, kļuva par audzēju, kurš sāka saindēt Latvijā uz dzīvi apmetušos cilvēku prātus.

Līdz ar to tas, ko padomju ideologi kautrīgi dēvēja par nacionālo jautājumu, 60.gados samilza un kļuva par gandrīz neatrisināmu problēmu. Kopienu attiecības Latvijā, lai arī ne nevainojamas, parasti bija balstījušās uz pragmatisku līdzāspastāvēšanu. Tūlīt pēc kara vēl bija cerības, ka šeit ienākušo svešzemnieku tūkstoši drīz dosies mājup, tāpat kā jebkura iekarotāju armija pirms viņiem. Taču iebraucēju plūsma neapsīka, un pēc 1959. gada latvieši ar izbrīnu atklāja, ka viņiem atņemtas pēdējās tiesības iebilst pret pašu tautas zaimošanu. Līgo svētku svinēšana tika aizliegta, un ar Arvīda Pelšes svētību no latviskās preses tika metodiski padzītas nacionālās simbolikas izpausmes. Vietējo savdabību nomainīja bezpersoniskais starptautiskais funkcionālais stils, kas 60.gadu vidū bija vienāds visās valstīs un kontinentos. Vietējie un migranti nesaprata viens otru ne tiešā ,ne pārnestā nozīmē. Latvijā ienāca un iesakņojās uzvedības normas un paradumi, kas līdz tam bija uzskatīti par mazizglītotu aprindu dīvainībām. Ikdienā starp blakus dzīvojošiem ļaudīm izauga neredzamas sienas, kas daudz neatšķīrās no Berlīnes mūra. Atkal kā pirms astoņdesmit gadiem latviešu valoda bija kļuvusi par iemeslu, lai liegtu apkalpošanu Rīgas veikalā. Sāpīgāka par visu bija apziņa, ka pretēji pašas radītajiem likumiem pastāvošā iekārta atbalsta noteiktu svešzemju nacionālismu jebkurās tā izpausmēs, nenosodot un nesodot nevienu pret pamattautu vērstu vārdu un darbību.

Pēc tam, kad pēdējā lielā 60.gadu sākuma antireliģiskā kampaņa lika daudziem un it īpaši jaunajai paaudzei atteikties no ticības un cerība uz drīzu Latvijas atdzimšanu bija zaudēta, latviešiem atlika vienīgi mīlēt to, ko viņiem spēja dāvāt ikdiena. Kara un pēckara pieticības laiki beidzot bija pagājuši, un tiem, kas spēja pieņemt jaunos spēles noteikumus, dzīve ar katru gadu kļuva nedaudz, bet rožaināka. Sākot ar 1965.gadu, beidzot bija novērstas nopietnākās pārtikas deficīta problēmas, kas lika ierobežot baltmaizes tirdzniecību un ražot desu no maltas vaļu gaļas. Veikalos sāka parādīties pietiekami moderni apģērbu un apavu modeļi par cenu, ko varēja atļauties arī strādnieku ģimenes. Par parastu pilsētas mājokļa sastāvdaļu kļuva sadzīves tehnika - veļas mašīna, ledusskapis un it īpaši televizors. Pirmās televīzijas pārraides Rīgā bija uzsāktas 1954.gadā, un līdz 1968.gadam televizoru bija iegādājusies katra otrā Latvijas ģimene. Rīgas televīzijas studijas raidījumus 60.gadu beigās jau varēja uztvert lielākajā daļā Latvijas un īpaši interesantu pārraižu laikā mazpilsētu sabiedriskā dzīve pamira.

Padomju varai bija vajadzīgi veseli pavalstnieki, un līdz ar jaunu slimnīcu celtniecību mēreni kvalitatīva bezmaksas ārstniecība 60.gados kļuva par realitāti visā Latvijā. Valsts bērnudārzos un skolās bija uzaugusi jauna cilts, kas pazina Ļeņinu, nevis Ulmani un svinēja 7.novembri, nevis Ziemassvētkus.

Līdz ar Hruščova atstādināšanu 1964.gadā padomju režīms atmaiga. Cilvēkus turpināja vajāt par apzinātu pretošanos, taču dzēruma runas un pat publiski stāstītas anekdotes drošības iestādes vairs neinteresēja. Tie, kas nevēlējās cīnīties par karjeru un nesteidzās veidot ģimeni, varēja netraucēti baudīt personisko ilūziju pasauli. 50.gadu beigās tādi bija Maskavas jaunos uzdzīvotājus atdarinošie "stilīgie", desmit gadus vēlāk hipiji, kas pārsteidza Latviju tikai pārdesmit mēnešu pēc šīs miera, brīvās mīlestības un narkotiku piekritēju kustības aizsākšanās Kalifornijā. Rietumu pasaule bija lielais aizliegtais auglis tepat pāri labi apsargātajai jūras robežai. Par to rakstīja kopš 1958.gada brīvi pasūtāmie sociālisma valstu žurnāli, no turienes nāca svešumā devušos radinieku sūtījumi un jūrnieku atvestās mantas un skanēja traucētāju kropļotās pretpadomju radiostacijas. Atļaujot brīvi iegādāties īsviļņu radioaparātus, galvenokārt ar nolūku izplatīt oficiālo propagandu Sibīrijas tautu vidū, padomju režīms bija panācis, ka katrs sevi cienošs latvietis laiku pa laikam klausījās "Amerikas balsi".

1961.gadā no Maskavas bija nācis solījums divdesmit gadu laikā uzcelt komunismu. Kas ir vai būs komunisms, tā arī netika izskaidrots, dodot vienīgi cerību, ka jaunizgudrotas ierīces saīsinās darba dienu un bez maksas apgādās ar visu nepieciešamo. Padomju režīmam un tā solījumiem vairākums latviešu neticēja, taču cerība uz tehnikas progresu bija saprotama un pieņemama. Pirmā kosmonauta lidojums Latvijā izraisīja ne mazāk sajūsmas kā Maskavā, "Zinātne un tehnika" kļuva par vienu no populārākajiem žurnāliem. 60.gadi visā pasaulē bija milzīgu, bet nepiepildāmu projektu laiks, kad fantastikas romānos aprakstītā nākotne šķita esam tik tuvu. 1968.gadā ilūziju laiks beidzās līdz ar padomju karaspēka iebrukumu Čehoslovākijā. "Dzelzs priekškars" atkal pacēlās augstāk, un nākamais gadu desmits vairs nedeva iemeslu sapņiem.

Latvijā atkal bija iestājušies miera laiki, un šādos laika posmos dzīve parasti rit bez pārsteigumiem. Desmitgade, kura Latvijā sākās ar 1969. gada viesuļvētru un beidzās ar 1978. gada lietavām, mūsu zemei pagāja bez satricinājumiem un tālu prom no pasaules lielajiem notikumiem. Pēc ilgstoša pārtraukuma par galveno laikmeta iezīmi atkal bija kļuvušas jaunceltnes. Tie bija gadi, kad līdz ar desmitiem citu vērienīgu būvju Rīga ieguva „Sporta pili”, Strēlnieku (Okupācijas) muzeju, lidostu, Preses namu un viesnīcu „Latvija”.

Padomju režīms bija sasniedzis savas ietekmes un uzplaukuma virsotni. PSRS līderis Leonīds Brežņevs un augstākās nomenklatūras kliķes, kas kopā ar viņu pārvaldīja Padomju Savienību, beidzot bija izveidojuši sakārtotu sabiedrības hierarhisko struktūru, kas, dīvainā kārtā, drīzāk atgādināja viduslaikus, nevis apsolīto nākotnes vienlīdzības valsti. Cilvēka vietu padomju valstī noteica viņa nopelni režīma priekšā un sakarā ar to piešķirtais amats un privilēģijas. Ierindas padomju pilsonis varēja cerēt uz garantētu iztikas minimumu un zināmu labklājības līmeni, taču nekādi personiskie talanti neļāva viņam gūt sev ko vairāk bez varas iestāžu piekrišanas. 70. gadu sākumā PSRS beidzot sakārtoja neatrisinātos starptautisko attiecību jautājumus ar ASV un Rietumeiropas valstīm. Līdz ar to padomjzemē beidzās ārējā ienaidnieka meklēšanas kampaņas un cilvēkus vairs nenosodīja par aizraušanos ar importa mantām un interesi par aizrobežu dzīvesveidu. Katram bija jāprot dzīvot noteikto ienākumu robežās, jābūt apmierinātam ar piešķirtajām iespējām un neievērot kabinetos sēdošiem vai mundieros tērptiem biedriem dāvātās priekšrocības.


70. gadu vidū reālā dzīves līmeņa pieaugums Latvijas PSR pilsētās apstājās. Ievērojamie rūpnieciskās un lauksaimnieciskās ražošanas apjomi nodrošināja Latvijas iedzīvotājiem krietni augstākus vidējos ienākumus nekā, piemēram, Krievijas Permas apgabalā, ko nekavējās ievērot un nosodīt Maskavas lielkrievu šovinisti. Strādnieka vidējā alga ap 150 rubļu apmērā ļāva laulātajam pārim iegādāties kvalitatīvu pārtiku, iekārtot dzīvokli un rūpēties par viena un parasti vienīgā bērna audzināšanu. 60. gadu beigās bija pabeigta sieviešu iesaistīšana ražošanā un nestrādājoša pieaugusi persona kļuva par retumu. Pilsētu iedzīvotāju skaits turpināja augt, pateicoties migrācijai no citiem PSRS reģioniem, taču pārmaiņas vairs nebija tik radikālas kā iepriekšējos gadu desmitos. Mainoties etniskajai situācijai, vairs nebija kur meklēt latvisku vidi, jo vērā ņemama cittautiešu klātbūtne tagad bija jūtama pat rajonu centros.

1970. gada 13. janvārī Latvijas PSR kompartija un Ministru padome pieņēma vienu no tālejošākajiem lēmumiem mūsu zemes pēckara vēsturē. Tika paredzēts nākamo piecu gadu laikā likvidēt 25 tūkstošus viensētu un pārcelt to iemītniekus uz jaunuzceltiem ciematiem. Kā daudzus padomju varas pasākumus, arī šo neizdevās novest līdz galam resursu trūkuma dēļ, un līdz 1977. gadam likvidēto viensētu skaits tikko pārsniedza desmit tūkstošus, taču ļaunums Latvijas laukiem jau bija nodarīts. Daudzus gadsimtus latviešu zemnieka dzīve balstījās uz pašpietiekamību savas saimes ietvaros. Pirmajos pēckara gados jau bija sagrauta tradicionālā pagasta kopiena, tagad zemnieki sāka kļūt par algotiem strādniekiem valsts lauksaimniecības uzņēmumos, būdami atkarīgi vairs ne no savu lauku vai vismaz piemājas zemes ražas, bet gan no pieveduma sava ciemata pārtikas veikalos. Apmaiņā pret ierastā dzīvesveida zudumu un zināmām grūtībām pārtikas apgādē un papildu ienākumu iegūšanā laucinieki saņēma vēl nepieredzētas sabiedriskās ērtības. Ceļojums uz tuvāko pilsētu pārstāja būt ārkārtas notikums, un arī zemnieki sāka baudīt daudzas tās pašas medicīnas, kultūras dzīves un sadzīves pakalpojumu iespējas kā pilsētnieki. Dzīvesveida atšķirības starp pilsētām un lauku rajoniem strauji mazinājās, un jau 80. gados tās kļuva gluži niecīgas.

Algu pieaugums un daļēja dzīvokļu problēmas atrisināšana radīja strauju patēriņa apmēru pieaugumu, ko padomju režīms vairs nespēja segt. Jau 1969. gadā Latvijā sakarā ar pārtikas problēmām Krievijā bija vērojamas grūtības apgādē ar gaļu. Sekoja kartupeļu trūkums 1972./1973. gada ziemā un 1978. gada cukura krīze. Tie bija tikai lielākie no daudziem pārtikas deficīta gadījumiem, kas 70.gados kļuva par parastu parādību. Padomju apģērba rūpniecība bija sasniegusi savas maksimālās iespējas ap 1970. gadu un vairs nespēja ne nopietni palielināt produkcijas apjomus, ne arī laikus mainīt apģērbu modeļus. Tas notika laikā, kad vairākums Latvijas iedzīvotāju beidzot bija izpratuši modes jēdzienu un vēlējās ģērbties atbilstoši laikmeta prasībām. No veikaliem izzuda importa preces un jebkuras pieprasītas mantas iegūšanu varēja nodrošināt vienīgi, kārtojot nelegālus darījumus ar tirdzniecības darbiniekiem. Pārtikas un it īpaši rūpniecības preču veikalu apmeklējums sāka izvērsties par aizvien nepatīkamāku pārdzīvojumu ar tukšiem plauktiem vai, veiksmes gadījumā, ilgstošu stāvēšanu rindā.

Līdz ar to mainījās sabiedrības un it īpaši jauniešu domāšanas veids. Tas notika ne tikai Latvijā, jo tā saucamā septiņdesmito gadu paaudze kļuva par atsevišķu etapu daudzu PSRS lielpilsētu dzīvē. Darba dzīvi tad sāka cilvēki, kas prata okupācijas režīma uzspiesto valodu un izprata spēles noteikumus. Oficiālās ideoloģijas acīm redzamais melīgums noveda pie neticības jebkam, kas nebija saistīts ar personiskā labuma gūšanu. Atkal, tāpat kā vācu virskundzības laikos, nebija iespējams pateikt, kam latvietis tic un ko īsti domā, vārdu čaulas, kas slēpa cilvēkus, lielākoties bija viltotas. Valstī, kur privātīpašumu uzskatīja par netīkamu pagātnes palieku, atkal sākās nošķiršanās pēc mantiskā principa, ko 70. gados pazina kā "lietu kultu". Augstākās varas aprindas bija neaizsniedzamas, par tām klīda vienīgi patiesībai maz atbilstošas baumas. Pierādot personisko turību, savā starpā sacentās padomju vidusšķira, galvenokārt demonstrējot viens otram mantas, kuras bija iegūtas, apejot padomju tirdzniecības noteikumus ar tā saucamās noderīgās draudzības jeb blata palīdzību. Padomju apgādes un pakalpojumu sistēmai 70. gadu laikā pakāpeniski sabrūkot, par blata objektu kļuva pat sieviešu frizētavas apmeklējums. Algas lielums sāka zaudēt jēgu, jo labi pelnošs strādnieks bez blata reāli ieguva daudz mazāk nekā jebkurš pārdevējs, kam bija pieejamas deficīta preces. Dalījums kāroto mantu īpašniekos un pārējos, kas nebija īpaši trūcīgāki, kļuva par indi, kura pretnostatīja ļaudis, sākot ar skolas gadiem, un laupīja latviešiem spēju būt vienotiem.

Sākot ar 60. gadu beigām, Latvija atkal piedzīvoja tās teritorijā izvietoto okupācijas karaspēka daļu modernizāciju un, ļoti iespējams, arī personāla skaitlisku pieaugumu. 70. gadu laikā PSRS, neskatoties uz tās līderu aicinājumiem uz mieru, izvērsa drudžaināko bruņošanās kampaņu visā tās pēckara vēsturē, un šo pasākumu sekas atbalsojās arī Latvijā. 1971. gadā bija pabeigta Skrundas tālās novērošanas radiolokatora celtniecība. Šī iekārta kļuva par nozīmīgāko militāro objektu Latvijas teritorijā. 1973. gadā līdz ar kara lidlauka celtniecības sākumu Lielvārdes apkārtnē Rumbulā izvietotās kara aviācijas vienības sāka pamest galvaspilsētas pievārti un pārstāja modināt pilsētniekus ar skaļajiem pārlidojumiem. Rīgas garnizona skaitliskā papildināšana noveda pie tā, ka latviešu pašu galvaspilsētā kļuva mazāk par pusi, un šis skaits turpināja sarukt.

Ja nebija vēlēšanās veltīt dzīvi karjerai vai materiālas dabas mērķu sasniegšanai, apkārtējā pasaule varēja likties blāva un nospiedoša. Dumpoties, izrādot savu neapmierinātību, bija bezjēdzīgi, jo tiešs varas apdraudējums beigtos ar tūlītēju arestu, bet netiešās protesta izpausmes tika vienkārši ignorētas. 70. gadu cilvēki vairs neprata dumpoties un, ja nepievērsās alkoholam, meklēja glābiņu mākslas un literatūras pasaulē. Vienkāršoti funkcionālais 60. gadu stils bija aizmirsts, un modē nāca pagātni slavinošais retro ar senču tradīciju un šķietamās turības demonstrāciju. Vecā labā latviešu pirtiņa pārtapa desmitgades izklaides simbolā - somu pirtī. Cieņā nāca viss, kas varēja piedāvāt tūlītējas ilūzijas, izklaidi un aizmiršanos. Lai arī par milzu cenu, senais latviešu sapnis par pārticību bija it kā sasniegts, bet cilvēkiem ar to tomēr nepietika. Bija jāpienāk nākamajai desmitgadei, lai latvieši saprastu savas neapmierinātības cēloni.

Miera laikus atkal nomainīja nemiera gadi. Pasaules politikas vētras kārtējo reizi ielauzās latvju zemē un sāka to pārveidot. 1979.gada beigās padomju karaspēks okupēja Afganistānu, un nākamos astoņus gadus karavīri no Latvijas pret savu gribu cīnījās un gāja bojā impērijas ambīciju vārdā. PSRS un ASV attiecības pasliktinājās, līdz 1983.gadā nonāca uz kara robežas un pasaules gals pārstāja būt reliģisks jēdziens – bailes no atomkara kļuva par neizbēgamu ikdienas sastāvdaļu. 1986.gadā radioaktīvais mākonis no Černobiļas tikai nejaušības dēļ nepārklāja Latviju, taču daudziem, par nelaimi, bija lemts redzēt un pārciest modernās atomkatastrofas šausmas, piedaloties glābšanas darbos. Pēc miegainajiem 70.gadiem nākamais gadu desmits izrādījās neprognozējams un pārspēja vistālejošākās cerības un bailes.

Noslēdzoties "Brežņeva laikiem", padomju impērija sāka pazudināt sevi pašas spēkiem. Privileģētās nomenklatūras kopskaits un prasības ik gadu pieauga un vairs nebija apmierināmas pastāvošās valsts iekārtas ietvaros. Brežņeva pēcteča Jurija Andropova izmisīgais mēģinājums pakļaut varas aprindas Valsts Drošības Komitejai (VDK) un atjaunot Staļina disciplīnas un hierarhijas tradīcijas izrādījās neveiksmīgs, un Maskavā sākās slēpta, bet tādēļ ne mazāk nežēlīga cīņa par varu ar absolūti neprognozējamām sekām. Varas kliķu pretstāve galu galā noveda pie reformu piekritēju uzvaras un M.Gorbačova ievēlēšanas PSRS līdera amatā. Tomēr ne Gorbačovam, ne arī viņa piekritējiem un padomniekiem nebija noteikta priekšstata, kā glābt valsti no saimnieciskās un politiskās krīzes. Līdz 1988.gadam viņam bija izdevies panākt vienīgi samierināšanos ar Rietumiem, tai pašā laikā turot savus pavalstniekus nepārtrauktu pārmaiņu saspīlējumā bez redzamiem praktiskiem rezultātiem.

Augusta Vosa ilgstošā atrašanās Latvijas kompartijas vadītāja un līdz ar to faktiskā impērijas vietvalža amatā bija izskaidrojama ar viņa tuvību Brežņeva komandai. Laikiem mainoties, blakus partijai un armijai kā trešā latviešu tautas likteņu lēmēja sevi aizvien vairāk pieteica VDK. 1984.gadā A.Voss tika pārcelts darbā uz Maskavu augstā, bet dekoratīvā parlamentārā amatā. Viņa vietu ieņēma VDK priekšsēdētājs Boriss Pugo, kas prata izpatikt kā saviem čekas priekšniekiem, tā partijas nomenklatūrai un visdrīzāk bija izvēlēts kā kompromisa figūra, lai balansētu abu kliķu intereses. Pēc padomju birokrātiskās klasifikācijas B.Pugo tika uzskatīts par latvieti un tādējādi tā saucamo "nacionālo kadru", taču jāšaubās, vai viņam bija kaut minimālas zināšanas par latviešu valodu un kultūru. Pugo vectēvs bija tik nikni cīnījies pret savu tautu, ka 1924.gadā izrādījās spiests bēgt no tās austrumu virzienā. Padomju zemē viņš kļuva par čekistu, un šo tradīciju no viņa pārmantoja kā dēls, tā arī mazdēls Boriss. Pateicoties klusēšanai, prasmei ļaut citiem pieņemt atbildīgus lēmumus un komunistiski godīga cilvēka reputācijai, B.Pugo būtu valdījis Latvijā vēl ilgi, ja vien 1986.gadā Kazahijā nebūtu notikuši toreiz pirmie nemieri pret padomju okupāciju, ko, kā par brīnumu, vadīja vietējie partijas līderi.

80.gadu sākumā partijas aprindās "latvietis" vairs nebija tas lamuvārds, kas pārdesmit gadus iepriekš. Pa karjeras kāpnēm veiksmīgi virzījās Augusts Brigmanis, Alfrēds Čepānis, Anatolijs Gorbunovs, Alfrēds Rubiks un vēl citi ne mazāk talantīgi ļaudis. Šādos apstākļos B.Pugo nereti cieta no tā, ka runas partijas saietos vismaz paretam skanēja latviešu valodā. Vietvaldis mēģināja izlīdzēties, lietojot austiņas, taču galu galā latviešu valodas atdzimšanas sākums un viņa nevēlēšanās sadzīvot ar nesaprotamu tautu piespieda B.Pugo lūgt pārcelšanu uz Maskavu. Viņa vēlme sakrita ar Kremļa plāniem nostādīt republiku partiju priekšgalā vietējo tautību ļaudis, un 1988.gada oktobrī vietvalža amatu pārņēma Jānis Vagris, kura latvietību atšķirībā no trim viņa priekšgājējiem neviens nespētu apšaubīt. Pakāpeniski, tuvojoties 80.gadu beigām, VDK un daudz mazākā mērā arī armijas kontrole pār Latvijas ikdienu sāka atslābt, lielā mērā pateicoties intrigām Maskavā, kas lika šīm varas struktūrām sākt zaudēt interesi par reģioniem.

Septiņdesmito gadu paaudze bija noskaņota nopelnīt savu vietu zem saules, taču desmit gadus vēlāk šādas ilūzijas jau bija retums. Līdz ar padomju ekonomikas krīzi no veikalu plauktiem jau 70.gadu beigās sāka pazust vairs ne importa mantas, bet ikdienā nepieciešami padomju ražojumi. Apskatāmās desmitgades laikā daudzās profesijās algu apjoms pieauga par trešdaļu, taču slēptā inflācija, vismaz attiecībā uz rūpniecības precēm, bija vēl lielāka. 1985.gadā visā PSRS tika pārtraukta daudzu elektropreču modeļu brīva tirdzniecība, un jau trīs gadus vēlāk no veikaliem pazuda cukurs. Divus gadu desmitus padomju režīma stabilitāte Latvijā bija balstījusies uz apņēmīgākās iedzīvotāju daļas pārliecību, ka, centīgi strādājot, iespējams iekārtot mājokli, iegādāties automašīnu vai pat kļūt par nelielas mājas īpašnieku. 80.gadu vidū šis sapnis joprojām bija piepildāms, taču nepieciešamais naudas apjoms krietni pārsniedza jebkuru legāli maksātu algu.

Kā rezultāts visā padomju zemē un arī Latvijā sākās neapzināta pasīvā pretošanās pastāvošajai iekārtai. Lielā mērā tas notika, pateicoties liekulīgajai alkohola tirdzniecības ierobežošanas kampaņai, kuras iniciators bija padomju politbiroja lielākais staļinists Jegors Ļigačovs. Alkohols bija kalpojis par vienu no galvenajiem padomju sistēmas stabilizatoriem, un bez tā cilvēki bija atstāti vieni ar savām rūpēm un neapmierinātību. Padomju ideologi bija mēģinājuši radīt nākotnes cilvēku, kas veltīs mūžu darbam un kārtējo lozungu pielūgšanai, tā vietā radot kroplu sabiedrību, kas darīja tieši pretējo un neticēja nekam, kas nāca no valsts un bija likumīgs. Vēl 70.gados blats un pieeja importa vai deficīta mantām ne mazāk, bet arī ne vairāk bija prestiža stāvokļa pazīme. 80.gados deficīta lietotāji pilnā mērā bija pārvērtušies par atsevišķu vidusšķiras pusaristokrātijas slāni, lai gan pēc reālā statusa ne ar ko neatšķīrās no citiem ne tik veiksmīgiem ļaudīm. Galu galā padomju Latvijas cilvēki vai nu darīja visu iespējamo likumīgi un nelikumīgi, lai iegūtu kārotās vai vienkārši dzīvei nepieciešamās lietas, vai arī apstākļu spiesti ignorēja materiālas dabas problēmas, tai skaitā arī darba pienākumus savas valsts labā. Visi Latvijas sabiedrības slāņi izrādījās sašķelti mazās veiksminieku un krietni lielākās neveiksminieku grupās, kas sāpīgi lika par sevi manīt jau nākamajā desmitgadē.

Aizvien paplašinot vārda un sapulču brīvību, Gorbačova reformu rezultātā padomju režīms bija pieļāvis pēdējo nenovēršamo kļūdu. Okupācijas vara balstījās uz pavalstnieku bailēm, iespaidojot pat tos, kas tiešām ticēja pasakai par komunismu. Stabilitāti nodrošināja precīzi balansētu balvu un sodu kopums, taču, sākot ar 1986. gadu, vēlākais 1987.gadu, režīma iespējas uzpirkt un iebiedēt bija izsmeltas un latviešu neapmierinātība ar aizvien trūcīgāko ikdienu un apspiesto stāvokli pašu zemē beidzot izlauzās.

Latviešu radošās inteliģences aprindas 1986.gada vasarā pirmās apjauta, ka drīkst publiski kritizēt režīmu vismaz savās slēgtajās sapulcēs. Vienlaikus 10.jūlijā trīs liepājnieki izveidoja grupu cilvēktiesību aizstāvībai un tās nosaukums -"Helsinki - 86" - gadu vēlāk kļuva pazīstams visā Latvijā. Drošības struktūras sakarā ar pavēlēm no Maskavas bija ievērojami ierobežojušas politiskās represijas, tādēļ aresti izpalika. Par nozīmīgākajiem pēc Černobiļas atjaunotāju mobilizācijas togad kļuva divi citi notikumi. Lai veicinātu turpmāku tuvināšanos ar ASV, 1986. gada septembrī Jūrmalā notika tā saucamā PSRS un ASV sabiedrības pārstāvju tikšanās, ko par pārsteigumu visiem translēja Latvijas Televīzija. Neskatoties uz VDK centieniem aizpildīt Jūrmalu ar uzticamiem ļaudīm, kas deva ārzemniekiem tikai pareizas atbildes, ASV nostāja uzskatīt Latviju par neatkarīgu un nelikumīgi okupētu kļuva zināma pat tiem, kas nekad nebija klausījušies "Amerikas balsi". Mēnesi vēlāk līdz ar publikāciju avīzē "Literatūra un māksla" žurnālisti Dainis Īvans un Artūrs Snips, izmantojot preses tiesības mēreni kritizēt pārkāpumus dabas aizsardzības jomā, aizsāka kampaņu, kas beidzās ar pēckara Latvijā vēl nepieredzētām sekām - PSRS valsts plānā iekļautās Daugavpils spēkstacijas celtniecības pārtraukšanu.

1987. izrādījās robežšķirtnes gads. Padomju režīms un tā vietvalži Latvijā turpināja lemt, vai apturēt reformas vai arī turpināt tās, riskējot ar nemieriem. Gorbačova vizīte Latvijā 1987.gada februārī gandrīz sakrita ar Maskavas Zālamana lēmumu - atļaut lielāku saimniecisko brīvību, bet ierobežot etnisko protestu izpausmes. Neviena negaidīts, Latvijā sākās kooperatīvu laiks. Jaundibinātie privātie uzņēmumi cepa šašlikus, šuva valsts fabriku ignorētus apģērbu modeļus un izgatavoja dažādus pieprasītus modes nieciņus. Par nelaimi, padomju plāna ekonomika paredzēja tikai ierobežota, iepriekš noteikta izejvielu un preču daudzuma piegādi tirdzniecības tīklam, un tā vietā, lai ražotu, kooperatori ņēma un pārstrādāja daudz dārgākās precēs to, kas jau sākotnēji bija paredzēts visam ierindas pilsoņu kopumam. Līdz ar to visaptverošs preču deficīts jau tuvāko pāris gadu laikā kļuva neizbēgams.

28.februārī tika dibināts Vides aizsardzības klubs, kas kļuva par vienu no briestošās Atmodas kadru kalvēm. Jaunā organizācija, kas sākotnēji vērsās tikai pret nopietnākajiem vides piesārņojuma un apdraudējuma incidentiem, ātri vien sāka balansēt uz tā laika politiskās legalitātes robežas, faktiski nodarbojoties ar to pašu, ko zaļās partijas Rietumos. Taču, ja ekoloģisko kustību režīms bija ar mieru paciest, nacionālās atdzimšanas centieni joprojām bija nepieņemami.1987.gada 14.jūnijā notika pirmais pēckara masu gājiens ziedu nolikšanai pie Brīvības pieminekļa, ko organizēja "Helsinki - 86". Pasākums izrādījās tik negaidīts, ka varas iestādes pat nepaguva parūpēties par tā pārtraukšanu. Nākamo manifestāciju 23.augustā jau sagaidīja milicijas kordons un čekistu pretdarbība. Taču pat šādā situācijā pārmaiņas bija acīmredzamas - spēka pielietošana izrādījās minimāla un bija aizturēts tikai viens pasākuma dalībnieks. Varas un tautas pretstāve sasniedza kulmināciju 18.novembrī, kad, iesaistot lielāko daļu pieejamo milicijas un čekistu spēku, manifestāciju tomēr izdevās izjaukt. Par vienu no oficiālās pretpropogandas sastāvdaļām todien kļuva Latvijas PSR atbalsta mītiņš, kur sabiedrībā pazīstami ļaudis teica runas, ko vēlāk negribēja atcerēties.

1988.gada sākumā Maskavā tomēr izlēma izrādīt lielāku labvēlību okupēto provinču nacionālās patstāvības centieniem. Pēkšņas noskaņojuma pārmaiņas iemesls acīmredzami bija lielkrievu šovinistu aizvien pieaugošā pretestība Gorbačovam, kas lika tam meklēt reģionu atbalstu. Par politisko mehānismu, kas ļautu komunistiem vismaz Baltijā kontrolēt iespējamās nacionālās patstāvības un radikālisma izpausmes, tika izraudzīta tā saucamā "tautas fronte". Visas līdzšinējās organizācijas ar tādu nosaukumu Francijā, Brazīlijā un vairākās citās valstīs bija apvienojušas komunistus un virkni kreisi orientētu kustību un oficiāli tika uzskatītas par progresīvām un ideoloģiski pieņemamām. 1988.gadā šāds politiskais eksperiments tika izvērsts Baltijā un, pateicoties varas nemākulībai un latviešu, igauņu un lietuviešu elites aprindu apņēmībai, ātri vien kļuva nekontrolējams un devās Maskavā neparedzētā virzienā.

1988.gadā Latvija pēc ļoti ilga laika atkal sāka kļūt latviska. Oktobra sākumā trīs tā laika augstākos varas amatus ieņēma latvieši - Jānis Vagris kā partijas, Anatolijs Gorbunovs kā Augstākās Padomes un Vilnis Edvīns Bresis kā Ministru Padomes vadītāji. Līdz 18.novembrim bija atgūtas tiesības publiski izmantot neatkarīgās Latvijas karogu, himnu un svinēt zaudētos valsts svētkus. Vairākās tautas manifestācijās, kas pulcēja desmitiem tūkstošu cilvēku, tika demonstrēta ilgstoši nepieredzēta masu patriotisma apziņa, kas cēlās nevis no noteiktas politiskās pārliecības, bet gan nevēlēšanās turpināt dzīvot latviešiem naidīgas valsts iekārtas apstākļos. 1988.gadā Latvija pieredzēja daudzu organizāciju dibināšanu vai atjaunošanu, taču par svarīgāko kļuva Latvijas Tautas frontes Pirmais kongress 8.-9.oktobrī. Atmoda bija sākusies, un Tautas fronti gaidīja līkloču ceļš, ko dibināšanas dienā nebūtu varējis paredzēt neviens no dalībniekiem.

Latviešu tauta bija gaidījusi pārmaiņas un sagaidīja juku laikus, par laimi, bez kara un gandrīz bez asins izliešanas.

Pēc juku laikiem, kā pienākas, nāca mērnieku laiki, un, desmitgadei noslēdzoties, vairs neviens nespēja tā īsti atcerēties, ar ko tā sākās. Desmit gados Latvijā bija zudusi komunistu partijas absolūtā vara, tūlīt pēc tam 1991.gadā sabrukusi arī Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) un uz tās drupām atdzimusi neatkarīga Latvijas valsts, kļuvusi bezvērtīga vecā impērijas nauda un 1992. – 1993.gadā viena pēc otras ieviestas pagaidu un īstā nacionālā valūta. Dzīves līmenis pārcieta pēckara gadu cienīgu sabrukumu, un 1998.gadā tautas vairākums joprojām pelnīja, patērēja un pirka mazāk nekā 1989.gadā. Pasaule bija apgriezusies ar kājām gaisā, un pēc četrām vēlēšanām astoņu gadu laikā tauta joprojām nebija noskaidrojusi, kas īsti ir tās varasvīri un ko pārstāv nepārtraukti mainīgās partijas. Cerīgāka nākotne jau bija aiz durvīm, taču neviens par to vēl nezināja.

1989.gads Latvijā aizsākās ar tā saucamās Interfrontes dibināšanu. Kremļa konservatīvo aprindu produkts, šī organizācija, kas bija radīta, lai pamatotu plānotās represijas pret latviešiem, nespēja paveikt neko pašas spēkiem un pēc diviem gadiem pārtapa klusi snaudošā Maskavas "piektajā kolonnā". 1989.gada 18.februārī Ogrē par apvienošanos Nacionālās neatkarības kustībā (LNNK) paziņoja sabiedriski aktīvi ļaudis, kas nebija iekļuvuši Rīgas latviešu izcelsmes nomenklatūrā un no Tautas frontes strauji izaugošās tradicionālās elites aprindās. Tuvāk vasarai mūsu zemi pārsteidza tā saucamās pilsoņu komitejas, kur neviena neievēlētas un neatzītas personas piedēvēja sev tiesības lemt, kurš ir vai nav īstens pilsonis. Neko nepanākuši, komiteju dibinātāji kļuva par aktīviem publiskiem politiķiem un uzņēmās pārstāvēt valsti, ko nekad nebija atzinuši un lieguši to darīt saviem piekritējiem. Latvijas politiskajā dzīvē 1989.gads kļuva par izšķiršanās brīdi - par vai pret turpmāku sadarbību ar Maskavu. Tā kā no Latvijas ievēlētie pirmā un vienīgā PSRS demokrātiskā parlamenta deputāti nevarēja panākt izmaiņas mierīgā ceļā un Kremlis vairs nespēja apspiest pat bruņotus nemierus dienvidu apgabalos, mūsu zemes atšķelšanās no impērijas turpinājās un kļuva aizvien straujāka.

1989.gada pavasarī pati no sevis izzuda cenzūra un sakaru ierobežojumi ar Rietumiem. Kontakti ar dažādām trimdas biedrībām kļuva regulāri, un tos vainagoja "Čikāgas piecīšu" koncerts Mežaparkā. Līdz jūlija beigām Latvijas PSR Augstākā Padome, izmantojot Maskavas vājumu, bija pasludinājusi savu likumu prioritāti pār PSRS likumiem.

23.augustā notikusī plašākā demonstrācija Baltijas vēsturē - cilvēku ķēde no Viļņas līdz Tallinai - izrādījās lūzuma moments, kad turpmāka atrašanās padomju impērijā kļuva neiespējama.

Oktobrī par to izšķīrās arī nacionālā elite, Tautas frontes otrajā kongresā izlemjot cīnīties par Latvijas neatkarību. Tiesa gan, konkrētu rīcības plānu nebija, un Latvija peldēja pa straumi līdz ar citām padomju provincēm. Bija sācies visaptverošs sadales ekonomikas sabrukums, un PSRS vārda tiešā nozīmē bija nosaimniekojusies līdz pēdējam ziepju gabalam un miltu pakai. Par spilgtāko ikdienas dzīves iezīmi bija kļuvuši iedzīvotājiem izsniegtie taloni un nedaudz vēlāk arī pieraksta vizītkartes niecīgu pārtikas un rūpniecības preču daudzumu ikmēneša iegādei. Ar 1990.gada sākumu, kad pat Komunistiskā partija pasludināja savā rīcībā esošo "tautas mantu" par privātīpašumu, tirgus ekonomikas ieviešana kļuva neizbēgama.

1990.gada 18.marta vēlēšanu rezultātā Tautas fronte kļuva par Latvijas valdošo partiju. Tūlīt pēc tam notiek Anatolija Gorbunova tikšanās ar Mihailu Gorbačovu, kurā Tautas frontes pārstāvjiem tiek piedāvāts ieņemt komunistu vietu un izlikties, ka nekas nav noticis. Latvijas elitei tas jau ir krietni par maz, un sākas konfrontācija. Aktīvākā pretdarbība nelikumīgu manevru un rekrūšu gūstīšanas formā nāca no padomju armijas, kas bija kļuvusi nekontrolējama. Aprīlī sašķēlās un faktiski sabruka Latvijas Komunistiskā partija. Promaskaviskais grupējums Alfrēda Rubika vadībā palika kā partijas īpašumu turētājs, un tā sauktie "gaišie spēki" pakāpeniski piestāja pie citām kreisām un centriskām organizācijām. 1990.gada 4.maijā Augstākā padome pieņēma deklarāciju par neatkarības atjaunošanu un paziņoja Gorbačovam, ka Latvija uzskata sevi par neatkarīgu valsti pārejas periodā. 7.maijā Ivars Godmanis uzņemās Ministru padomes priekšsēdētāja pienākumus. Sākās pusotru gadu ilgs dīvainas, pusneatkarīgas eksistences periods, kas tā laika Padomju Savienībā neizraisīja īpašu izbrīnu, jo, lai arī bez speciālām deklarācijām, šādi 1990 - 1991.gadā dzīvoja daudzi brūkošās impērijas reģioni.

1990.gada otro pusgadu Latvija atradās savdabīgā paralēlā pasaulē.

Darbojās trīs varas centri - nacionālā valdība, kas veicināja aizvien jaunu neatkarības gadu atribūtu atjaunošanu un dibināja pastāvīgas varas struktūras, padomju kompartija un čeka, kas gaidīja norādījumus no Maskavas, nesaprotot, ka ir izsvītroti no lielā un ienesīgā Padomju Savienības pašlikvidācijas procesa, un, protams, arī armija, kas tā arī nevarēja apspiest tieksmi mācīt dzīvot latviešu mežoņus. Dīvainais periods, kad rietumu preses brīvība sadzīvoja ar padomju apgādi, kas aizvien pasliktinājās, pēkšņi aprāvās 1991.gada janvārī, kad, saniknots par Baltijas republiku politiskās elites atteikšanos bez ierunām atzīt Maskavas virskundzību, Gorbačovs atļauj Pleskavas desanta divīzijai par brīdinājumu nepaklausīgajiem ieņemt un izlaupīt Viļņas televīzijas centru. Šī akcija sakrita ar brīdi, kad instinktīvā patriotisma uzplūdi iedzīvotāju vidū bija sasnieguši visaugstāko līmeni un visas trīs Baltijas tautas vairs nebija gatavas sadzīvot ar pastāvošo iekārtu jebkādos apstākļos. Sekoja tā saucamais barikāžu laiks, kam padomju režīms nebija gatavs un vairs nespēja izstrādāt pretdarbību. Pēc dažām nedrošām nedēļām un sešu cilvēku bojāejas iestājās tikpat nedrošs pamiers. Līdz vasaras beigām saimnieciskie sakari starp Latviju un citiem Padomju Savienības reģioniem jau bija uz sabrukuma robežas.

1991.gada 19.augustā, nezinot vai ignorējot citu padomju nomenklatūras kliķu plānus, vairāki Gorbačova tuvākie līdzgaitnieki, armijas un VDK vadītāji paziņoja par varas pārņemšanu PSRS. Baltijas kara apgabala komandierim sazvērnieki piešķīra reģiona vietvalža pilnvaras. Uz divām dienām Rīgā iegāja karaspēks, kas tika atsaukts tūlīt pēc tam, kad visnotaļ dīvainā veidā apvērsuma mēģinājums Maskavā beidzās pats no sevis. Tiklīdz Rīgā sāka pienākt ziņas par notikumu veiksmīgu pavērsienu, 21.augustā Augstākā padome pasludināja Latvijas faktisko neatkarību. 24. augustā Latvijas neatkarību atzina PSRS, un līdz 2.septembrim arī ASV un visas vadošās Rietumu valstis. 18.septembrī Latviju uzņēma Apvienoto Nāciju Organizācijā un dažu turpmāko nedēļu laikā arī citās vadošajās neprivileģētajās vispasaules organizācijās. Līdz rudens beigām Latvijas sākotnējā iekļaušanās pasaules sabiedrībā bija notikusi. Par nelaimi, neatkarība mūsu zemei bija nākusi viegli, apstākļu sakritības rezultātā. Tā kā Latvijas brīvības koks, amerikāņa Tomasa Peina vārdiem runājot, netika aplaistīts ar patriotu asinīm, pilsoņi ātri zaudēja prasmi godāt un ienaidnieki - spēju cienīt mūsu valsts patstāvību.

Tikpat pēkšņi un nejauši bija veidojusies Latvijas jaunā varas elite.

Tās sākotnējie plāni kļūt par ne pārāk ietekmīgu PSRS reģiona nomenklatūras sastāvdaļu izrādījās daudzkārt pārsniegti, izpaliekot nepieciešamajai savstarpējās konkurences cīņai. Taču, kā pienākas augstos amatos strauji nonākušiem latviešiem, jaunieceltās augstākās aprindas neizrādīja ne mazākās šaubas par savu atbilstību un kompetenci līdz brīdim, kad tas tika pārbaudīts praksē. Tāpat kā visur citur Austrumeiropā, par jaunās valsts neoficiālo pārvaldē pielietojamo ideoloģiju kļuva antimarksisms. Šis salīdzinoši vienkāršais uzskatu kopums paredzēja, ka viss, kas saistās ar PSRS un komunisma mantojumu, ir neglābjami slikts, un viss, kas nāk no Rietumiem, ir nevainojams. Tādēļ, lai pārvarētu pagātnes mantojumu un iedibinātu tirgus ekonomiku, ir jārīkojas tieši otrādi, nekā to darīja padomju laikos, - nekavējoties jānodod privātās rokās valsts uzņēmumi un kolhozi un jāpieņem, ka jebkurš privātuzņēmējs rīkosies ar iegūto mantu pēc labākās sirdsapziņas. Nedaudzās saprāta balsis no ārzemju latviešiem netika uzklausītas, un latvju zeme pilnā sparā devās pretī dižākajiem mērnieku laikiem tās vēsturē.

Atbilstoši vēl vienai Latvijas partiju tradīcijai Tautas frontes frakcija vispirms šķēlās jau 12.septembrī un krietni pamatīgāk novembra vidū, kad izveidojās frakcija -Satversme. Pēc neatkarības atgūšanas Tautas frontes pārstāvjiem kļuva pagrūti atrast kopīgus mērķus starp viņu dažādajiem nākotnes redzējumiem, ja neskaita īpaši dzīvespriecīgas dejas pirmā neatkarības jaungada sarīkojumā, ko televīzijā redzēja visa pārsteigtā Latvija. 1992. kļuva par bada gadu ar nepārtraukti augošām cenām, sagrauto tirdzniecības sistēmu, kas ne īpaši veiksmīgi sāka pāriet privātās rokās, un nedrošību katrā darbavietā. Latvijas iedzīvotāji uzsāka neatkarības gadus ar ienākumiem, kas, pārrēķināti ārzemju valūtā, nostādīja to Haiti vai kādas citas pasaules nabadzīgākās valsts līmenī. Ja nebūtu nabadzības, kas liedza iespēju nopirkt pat vienu banānu vai limonādes pudeli, 1992. gads varētu likties pat komisks. Ārlietu ministrs Jānis Jurkāns atzina Taivānu un sanaidoja mūs ar Ķīnu, Krievijas armija uz laiku okupēja Dobeli, un Latvijā ieradās īpaši atpalikušām valstīm domātais ASV miera korpuss, lai glābtu mūs no angļu valodas nezināšanas. Turklāt Latvija uz brīdi kļuva par ievērojamu krāsaino metālu eksportētāju. Visā šai juceklī Latvijas rubļa ieviešana izpelnījās tikai īslaicīgu uzmanību.

1993. gads ieiet vēsturē ar lata ieviešanu un 5. Saeimas vēlēšanām - pirmajām atjaunotās neatkarības gados. Atkal atkārtojas Latvijas 20.gadu politiskās dzīves prakse, ka latviešu "labākajām famīlijām" vajadzīga viena spēcīga partija, kas kārto šajās aprindās aktuālos jautājumus. Savukārt citi aktīvi, bet ne tik cienījami ļaudis atbalsta nedaudz mazākas partijas, kas slēdz kompromisa vienošanos ar lielāko. Par lielo partiju šoreiz kļuva bijušās nomenklatūras un antikomunistisko emigrantu apvienība "Latvijas ceļš", turklāt pēdējiem šīs politiskās laulības izrādījās mazāk veiksmīgas nekā pirmajiem, jo ātri vien noskaidrojās, ka Latvijas klimats ne vienmēr ir tīkams ļaudīm bez dziļām saknēm tēvu zemē. Otrās lielpartijas lomā šoreiz nonāca LNNK.

1993.gada jūlijā Saeima ievēlēja prezidentu Gunti Ulmani un izteica uzticību Valda Birkava sastādītajam kabinetam.

Neskatoties uz visiem labajiem nodomiem, ļaudis, kas bija uzņēmušies Latvijas valsts vadību, drīz vien nonāca nepārvaramas problēmas priekšā.

Latvijas ļaudīm nebija ne mazākās legālās saimnieciskās darbības pieredzes un gatavības uzņemties tirgus ekonomikas risku. Cilvēki ar komerciālo pieredzi bija guvuši to padomju režīma apstākļos, kad blats zināmās aprindās deva garantētu peļņu par gandrīz jebkuru rūpalu. Neskatoties un valsts iekārtas maiņu, Latvijas komersanti joprojām uzvedās kā nelikumīgi spekulanti un turpināja ieviest biznesā kriminogēno morāli. Ievērojamu ienākumu gūšanai šādos apstākļos bija divas iespējas - izmantojot tirgus un likuma nepilnības, dārgi pārdot mazvērtīgu preci vai iegūt noguldītāju naudu līdz ar tās neizbēgamu faktisku piesavināšanos; vai arī, izmantojot privatizācijas procesa nepilnības, par velti iegūt materiālas vērtības, ko pārdot tālāk. Jebkuras valsts vadošajām aprindām šāda prakse dod dažus patīkamus gadus, kam seko niecīgs blakus efekts tautas uzticības un patriotisma zuduma formā. Pārticību gaidošajiem cilvēkiem par izbrīnu Latviju satricināja divas finanšu zemestrīces - 1993. gada novembrī-decembrī, kad izputēja dažas sīkākas noguldījumu firmas, un 1995.gada pavasarī, kad citu kredītiestāžu vidū bankrotēja "Banka Baltija".

Šo notikumu iespaidā Latvijas ļaudis uzzināja, ka divi izcilākie 90. gadu valsts sabiedriskie darbinieki ir uzņēmēji Ivans Haritonovs un Aleksandrs Lavents. Lai ievērotu viņu intereses, mainījās likumu pielietošanas kārtība, visas politiskās partijas mobilizēja spēkus to aizstāvībai, un tika veikti atklājumi, kas tikai ārstu kautrības dēļ nedeva mūsu zemei Nobela prēmiju medicīnā. Acīmredzami tikai šo cilvēku pieticība neļāva viņiem uzņemties valsts politisko vadību, taču savu vietu vēsturē viņi jau ir ieguvuši.

1994.gadā kļuva manāmas pirmās stabilizācijas pazīmes - Latviju pameta Krievijas karaspēks un sākās sertifikātu ēra. Līdz dzīvokļu privatizācijas sākumam vēl bija jāgaida vairāki gadi. 1995. gada Saeimas vēlēšanas notika kā aizejošo mērnieku laiku kulminācija. Neviens nevarēja paredzēt, ka brāļi Kaudzītes izrādījušies pareģi ne tikai Piebalgas, bet arī Latvijas mērogā un Švauksts dibinās partiju, Oļiņiete noteiks parlamentāro procesu, bet Pietuka Krustiņš bīdīs politikas klintis, līdz galu galā kāds negaidīts Prātnieks ne tikai piepildīs savu šķūni, bet arī pārvaldīs pagastu, vārdā Latvija.

Starp 1995. un 1998.gadu iedzīvotāju interese par sabiedrisko dzīvi mazinājās. Ikdiena nebija viegla, bet jau pierasta. Politiskā dzīve pēc populistu ievēlēšanas, neparasti biežas deputātu "staigāšanas" starp partijām un vairāku valdību maiņām kļuva stipri vienmuļas. Notiekošais valstī tautai netika izskaidrots, un atlika vien brīnīties, kas dzen naidā latviešus un lietuviešus nezināmu naftas atradņu dēļ, kā tiek organizēta 1997.gadā uzsāktā lielo uzņēmumu privatizācija un kāpēc augsts amats Latvenergo nozīmē risku mirt no lapsenes kodiena. Neskaidrību nogurdināti, latvieši devās uz 1998.gada Saeimas vēlēšanām ar krietni skaidrākiem nodomiem un pārliecību. Tas, kas notika tālāk, vairs nav vēsture, bet mūsu pašu tagadne.

Miera laiki bija atgriezušies. Lai gan ļaudis vēl nenojauta, ka tie būs labi laiki un drīz vien beigsies kā viss labais. Jaunajā gadsimtā un tūkstošgadē Latvija iegāja ar neskaidru starptautisko statusu un pēc 1997. – 1998.gada ekonomiskās krīzes cietušu tautsaimniecību, lai jau pēc dažiem gadiem kļūtu par Eiropas Savienības un NATO dalībvalsti ar divciparu ikgadējo kopprodukta pieaugumu.

Kā vienmēr un visos laikos, iestājoties lielajam mieram, latvieši tērēja vairāk, nekā bija nopelnījuši, meklēja praviešus savā tēvu zemē un atrada tos, skatoties mākoņos, devās pēc laimes un pārticības pie citām tautām un no rītiem klanījās pašu un svešzemju kungiem, lai jau ķēķa sarunās vakarā nopeltu tos pēdīgiem vārdiem. Tā bija un tā laikam būs arī turpmāk, un vēsturniekam nav viegli rakstīt to, kas joprojām ir tagadne. Kā teicis dižais krievu 19.gadsimta dzejnieks A.K.Tolstojs:

"Pa slapja akmens malu Ir staigāt slideni, Tādēļ par nesenāko Mēs stāstām paklusi."

1998.gadā latviešu tautai beidzot bija apnicis ievēlēt par saviem vadoņiem vienkārši patīkamus cilvēkus un tā sāka lūkoties pēc tiem, kas, kā stāstīja, prata arī ko darīt. Nācijas glābēja loma un piektā daļa vietu Saeimā tika piešķirta uzņēmējam Andrim Šķēlem un viņa Tautas partijai (TP). Līdz ar to nākamais - 1999. gads - izrādījās savdabīgs un brīžiem pat komisks, jo savas tēvu zemes politikas virzītāji nebija saskaņojuši savstarpējās attiecības pat privātā līmenī un, izmantojot palīglīdzekļus draudzīgu avīžu un TV interviju formā, apmainījās ar laipnībām, kas mazāk izsmalcinātā sabiedrībā parasti ievada dūru cīņas. Domstarpības starp Šķēles un Lemberga kungiem pieauga, un divi galvenie Latvijas dienas laikraksti norobežojās no lasītājiem, lai veltītu visu uzmanību viens otram un saviem darba devējiem. Nacionālās elites grupējumu nesaskaņas, kas nodrošināja tautai izklaidi šajos joprojām nabadzīgajos gados, sākās 1999.gada martā ar strīdiem Ministru kabineta locekļu starpā, sasniedza maksimālo intensitāti vasarā prezidenta vēlēšanu laikā un nonāca līdz kulminācijai 2000.gada 17.februārī, kad noslēdzās tā saucamā pedofilijas apkarošanas kampaņa.

1999.gada vasarā ievērojamai daļai Latvijas iedzīvotāju paveicās ar televīzijas starpniecību vērot dīvainu izrādi no Saeimas nama, kas sākās kā respektabla parlamentāra procedūra un ātri vien pārtapa TV šovā "Kurš atradīs prezidentu". Līdz ar katra nākamā kandidāta atsijāšanu cienījamie deputāti sāka izlikties uzvedamies neadekvāti un uzstājās ar savdabīgiem paziņojumiem, ko vainagoja sociāldemokrāta J.Bojāra apgalvojums, ka partija "Latvijas ceļš" mēģinājusi nopirkt viņa balsojumu par 70 tūkstošiem latu. Plašākām aprindām mazpazīstamās Vairas Vīķes - Freibergas ievēlēšana prezidentes amatā galu galā izrādījās ne tas svarīgākais šī notikuma rezultāts. Bija notikusi nākamā pārbīde elites aprindās. Tieši tāpat kā Tautas frontes ideālistus pēc Atmodas nomainīja "Latvijas ceļa" praktiķi, 1999.gadā bija sācies reālpolitiķu laiks, ko vislabāk raksturoja TP. Pirmo neatkarības gadu stihiskā valsts īpašuma nodošana privātās rokās bija beigusies un turpmākiem komerciāli izdevīgiem darījumiem bija vajadzīgs daudz nopietnāks juridisks un politisks pamatojums, it īpaši saistībā ar Latvijas pakāpenisku tuvināšanos Eiropas Savienībai. Lielas naudas pelnīšana no samērā vienkāršas draugu būšanas, ar mutvārdu līgumiem ieejot jaunajā tūkstošgadē, pārtapa par riskantu spēli biznesa džungļos ar katra pieņemtā lēmuma precīzu dokumentēšanu. Politiķi, veikalnieki un juristi, kas nespēja piemēroties un mācīties no saviem ārzemju kolēģiem, bija lemti lēnai un agonizējošai izspiešanai no darba tirgus ar savam bijušajam statusam atbilstošu troksni presē.

Jaunievēlētās prezidentes vietā par 1999.gada cilvēku kļuva uzņēmējs Jānis Kaļva, kura vairākos satiksmes negadījumos iekļuvušajam auto tieslietu iestādes piešķīra patstāvīgas saprātīgas būtnes statusu, tādējādi atbrīvojot tās īpašnieku no apsūdzībām iespējamos pāridarījumos. Kādēļ brīnumainā auto atklājēji šodien nav pasaulslaveni un kāpēc minētais braucamrīks, būdams saprātīgs, nekandidēja prezidenta vēlēšanās, joprojām paliek noslēpums. 1999.gadā, gaidot Nostradamus pareģoto pasaules galu un mēģinot atcerēties, ko reiz teicis Finks, ļaudis par to nedomāja.

Pāreju uz visjaunāko Latvijas vēstures posmu 1999.gada augustā iezīmēja pedofilijas skandāla sākums. Ar telekompānijas LNT starpniecību skatītājiem vispirms izskaidroja, ka dažu cilvēku mīlestība pret bērniem ievērojami pārsniedz pieklājības normas. Tam sekoja neskaidras norādes, ka Latvijas gadījumā šie daži varētu būt pazīstami politiķi un sabiedriskie darbinieki. Visbeidzot - jau nākamā gada februārī deputāts Jānis Ādamsons no Saeimas tribīnes apsūdzēja iepriekšminētajā grēkā trīs visai valstij pazīstamus ļaudis. Atbildot uz to, ne mazāk cienījamais deputāts Kārlis Leiškalns raksturoja izveidojušos situāciju ar trim vidēji spēcīgiem izteicieniem, kas līdz ar to acīmredzami tika iekļauti parlamentāri pieļaujamās leksikas sastāvā. Vēl pikantāku notikušo padarīja grēka darbos vainotā tieslietu ministra Valda Birkava solījums sākt bada streiku, tādējādi norādot uz sava goda aizstāvēšanai nepieciešamo tiesisko līdzekļu trūkumu Latvijas likumdošanā. Pēc norises gaitas minētā epopeja ne ar ko neatšķīrās no tobrīd Krievijā izvērstajiem "kompromātu kariem" un beidzās neveiksmīgi tās ierosinātājiem. Neskatoties uz Andra Šķēles sekojošo demisiju, Latvijas politiskā dzīve pamazām iekrāsojās oranžā toņkārtā un paliek tāda vēl šodien.

Atrodoties ārpus Saeimā notikušās "šmuces", prezidente Vaira Vīķe-Freiberga sāka strauji iekarot popularitāti un politisko svaru, pateicoties ārpolitisko jautājumu nozīmes pieaugumam. 2000.gads Latvijā pagāja viņas zīmē. Kā pierasts Latvijas ikdienā, neveiksmes togad mijās ar krietni retākām veiksmēm. Universālveikalā "Centrs" notika sprādziens ar vienu upuri un 50 ievainotajiem, kas gadu pirms 11.septembra ASV šķita esam šaušalīga traģēdija. Brīvdabas muzejā nodega un tika zaudēta nākamajām paaudzēm senā Kurzemes sēta, ko aizvietoja ar krietni jaunāku ēku. Toties Latvijas izlasei izdevās uzvarēt Krieviju hokejā, bet par pusaudžu elku kļuva afroamerikāņu rečitatīva izpildītājs ar pavārdu Ozols. Katram laikmetam savas paliekošās vērtības.

2001.gada pašvaldību vēlēšanas Rīgu atdeva sociāldemokrātiem un atņēma mūsu tautai cerības apskatāmā nākotnē redzēt latvisku galvaspilsētu. Strādniecības un vienlīdzības partija neizturēja varas pārbaudījumu un turpmākos četrus gadus veltīja lielkapitāla interešu aizstāvībai, izraisot paši savu politisko bojāeju un netīšām apstiprinot sensenās aizdomas, ka visas kreisās partijas kalpo mūsu austrumu kaimiņam. Par ienākšanu politikā togad paziņoja finansists Einārs Repše, vienlaikus pieprasot no potenciālajiem atbalstītājiem priekšapmaksā nodrošināt viņu ar pietiekami lieliem līdzekļiem neatkarīgam valsts darbam. Prasība šokēja daudzus, taču tobrīd Repšes reputācija atradās citiem neaizsniedzamos augstumos un palika neskarta līdz Saeimas vēlēšanām. Smalko aprindu cienītājiem 2001.gads iegāja atmiņā ar "Latvijas dzelzceļa" ģenerāldirektora Andra Zorgevica 50 gadu jubilejas svinībām, ko ievadīja cienījamā jubilāra ierašanās uz balta zirga apģērbā, kas atgādināja kompromisu starp hokeja līdzjutēja un klauna drānām. 90.gadu elite prata aiziet skaļi.


Latvijas politisko dzīvi vienmēr raksturo fakts, ka uzvarētāji ne tikai aizņem ienesīgākās vietas, bet arī bloķē ceļu uz augšu jebkuriem svešiniekiem. Tādēļ jebkurām politiskajām pārbīdēm mūsu zemē ir vairāk vai mazāk eksplozīvs raksturs, jaunajiem un vecajiem grupējumiem uz laiku atrodoties faktiskā karastāvoklī. Tā notika arī 2002.gadā, kas sākās ar partijas "Jaunais laiks" dibināšanu. Šoreiz gan jaunā organizācija pilnā mērā balstījās uz Eināra Repšes subjektīvo lēmumu cīnīties par varu. Partija nospiedošā vairākumā sastāvēja no cilvēkiem, kas netika uzņemti vai nebija vēlami citās, ietekmīgākās domubiedru kopās un redzēja savu vienīgo iespēju kalpošanā par Repšes kunga "skatloga greznojumu". Tādējādi cīņas spars un apņēmība noturēt varu šeit lielā mērā izpalika, kas arī noteica partijas nespēju izdzīvot sadursmēs ar spēcīgākiem pretiniekiem, neskatoties uz elektorāta atbalstu. Vienlaikus ar Repšes partiju 2002.gadā Latvijas politikā pirmo reizi tās vēsturē ienāca klerikāļi. Latvijas Pirmā partija jeb "mācītāju" partija atklāti deklarēja ne vien dažādu kristietības novirzienu nozīmes saglabāšanu, bet arī to aktīvu atbalstu pretstatā pierastajam sekulārismam, kas faktiski pārkāpa mūsu zemē par paradumu kļuvušo ticības toleranci. Tradicionālais Latvijas politiskais spektrs izrādījās izjaukts ar joprojām neparedzamām sekām.

2002.gadā Latvijas liktenis atkal tiek lemts ārpus mūsu zemes robežām. 21.novembrī Latviju uzaicina iestāties NATO un 13.decembrī tiek noslēgtas uzņemšanas sarunas ar Eiropas Savienību. Mūsu valsts atsakās no pilnīgas neatkarības, apsoloties kļūt par ASV un spēcīgāko Rietumeiropas valstu militāro un ekonomisko protektorātu. Tas ir neizbēgams solis jaunās pasaules kārtības apstākļos. Garantēta neatkarība pieejama vienīgi valstīm, kuru rīcībā ir ar kodolieročiem bruņotas raķetes, visiem pārējiem tā vai citādi jāpakļaujas vai jāslēdz līgumi ar šādu ieroču īpašniekiem. Latvijas iestāšanās minētajās organizācijās bija neizbēgams, joprojām notiekošās lielvaru globālo ietekmes sfēru pārdales rezultāts un notika neatkarīgi no valdošo aprindu vēlmēm.Ja mūsu līderi nebūtu pretimnākoši Rietumiem, varas elitē notiktu pēkšņas pārmaiņas, kas liktu mainīt viedokli.

2002.gada oktobra vēlēšanās "Jaunais laiks" ieguva 26 Saeimas deputātu mandātus - mazāk, nekā cerēja partijas līderi, taču pietiekami Repšes vadītas valdības sastādīšanai.Uz jau trešā augošas ekonomikas gada fona Latvijas ļaudis loloja rožainas cerības par godīgu, sakārtotu un ideāliem maksimāli pietuvinātu politisko dzīvi. Tā vietā 2003.gads pagāja, vairāk vai mazāk pazīstamiem ļaudīm pametot savus amatus piespiedu, ne tik piespiedu un brīvprātīgā kārtā. Viņu vidū bija arī Andris Šķēle, kurš 16.februārī nolika deputāta mandātu un kļuva par vienu no retajiem partiju līderiem, kam labpatika dēvēties par "ierindas biedru". Ne mazums aizgājēju tomēr izrādījās "papīra tīģeri", kuru ietekme balstījās uz 90.gados sacerētām baumām. Līdz gada beigām Latvijas iedzīvotāji uzzināja, ka viņu jaunais premjers ir cilvēks ar spējām un interesēm, kuru pietiktu desmit mirstīgajiem, taču praktiskā politika to skaitā neietilpst. Galu galā, nepieprotot Latvijas tradicionālo politiskās dzīves etiķeti, 2004.gada februārī "Jaunais laiks" zaudēja dominējošo stāvokli Saeimā un līdz ar valdības krišanu devās pretī lēnam norietam. 2004. gada 1.maijā Latvijas Republika pārtapa par Eiropas Savienības autonomu federatīvo provinci ar visiem šī stāvokļa plusiem un mīnusiem. 2.decembrī TP vadībā tika sastādīta neparasti dzīvotspējīgā Aigara Kalvīša valdība un sākās īslaicīgais, bet tik brīnišķīgais "trekno gadu" laiks.

Starp 2003. un 2006.gadu Latvijas kopprodukta pieauguma tempi palielinājās no 7,5 līdz 11,9 procentiem. Par spīti augstākajai inflācijai Eiropas Savienībā tam sekoja reāls dzīves līmeņa pieaugums, ko gandrīz katrs varēja just savā makā. Bezdarba problēmu, tāpat kā pirms vairāk nekā simts gadiem, atrisināja došanās svešumā, un līdzīgi kā toreiz desmitiem tūkstošu savā zemē cerības zaudējušu latviešu izmantoja pārvietošanās brīvību, lai dotos uz Rietumeiropu bez vēlēšanās atgriezties. To, ka mēs tagad esam Eiropas pierobežas zeme, kas piedalās visās kontinenta intrigās, 2005.gada februārī spilgti apliecināja Anglijas krievu uzņēmēja un, pēc viņa vārdiem, Putina režīma pretinieka Borisa Berezovska slepenā vizīte Rīgā, kurā izrādījās iesaistīta krietna daļa Latvijas varas elites. Kas un kāpēc toreiz notika viesnīcā "Rīdzene", neskatoties uz žurnālistu klātbūtni, nav skaidrs vēl tagad.

Latvija vienmēr bijusi paradoksu un pretrunu zeme. Neraugoties uz saimniecisko uzplaukumu, cilvēku neapmierinātība tikpat kā nemazinājās un premjers un ministri, kas vadīja valsti faktisko "otro Ulmaņlaiku" gados, izpelnījās vairāk nievu un nosodījuma nekā savulaik bēdīgi slavenais Augusts Voss. Tas netraucēja tiem pašiem ļaudīm 2006.gada Saeimas vēlēšanās atkārtoti atdot varas mandātu tradicionālajai elitei - TP kā galvenajai un ZZS kā otrajai varas partijai, lai tūlīt pēc tam atkal apvainotu savus politiķus visos nāves grēkos un pieļautu jaunievēlētā valsts prezidenta nodevīgu publisku zaimošanu. Patiesi - latvieša raksturs ir smags un būt par latvju cilts virsaišiem nekad nav bijis vienkārši.

2006.gada laikā dzīvokļu cenas Rīgā pieauga par 55 procentiem, izsniegto kredītu apjoms par 60 procentiem un preču imports par 35 procentiem. Aizmirstot, ka tirgus ekonomika vienmēr ir cikliska, sabiedrība mānīja sevi ar ilūziju, ka pārticību un darbavietu ar labu algu var garantēt. 2007.gada vasarā uzplaukuma vilnis apstājās un sāka atplūst. Par pārmaiņu pazīmi kļuva labākā draudīgu politisko vētru pazinēja Ivara Godmaņa atgriešanās premjera amatā. 2008.gads tuvojas beigām krīzes priekšnojautās. Un atkal tāpat kā 1938. vai 1988. gadā latvju tauta stāv krustcelēs jūtot gaisā klusumu, kas vēsta par gaidāmo viesuli, un cerot pieredzēt neko vairāk par ātri klīstošu miglu. Tāpat kā agrāk, mūsu liktenis būs lemts ārpus Latvijas robežām, taču cerība uz latvju Dievu, senču svētību un katra latvieša veselo saprātu paliek vienmēr.