Dalībnieks:Dark Eagle/Smilšu kaste/SK Blāzma vēsture
Vēsture
labot šo sadaļuNo visām Latvijas provinces pilsētām Rēzeknes futbols gadu desmitu garumā savā ziņā būtu nosaucams par visstabilāko - jau kopš vismaz četrdesmitajiem gadiem pilsētas komandas visbiežāk balansē uz augstākās un otrās spēcīgākās līgu robežām. Rēzeknei tikai vienu reizi ir gadījies izcīnīt jebkāda kaluma Latvijas čempionāta medaļas, bet zemāk par savu tradicionālo līmenī rēzeknieši arī nenolaižas.
Rēzeknes futbols gandrīz vienmēr ir bijis otrajā plānā, un pirmsākumi tam meklējami jau pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Rēzeknē tolaik bija vairākas futbola komandas - Rēzeknes pilsētas sporta klubam (RPSK), vietējai JKS nodaļai, Hakoah un vietējai ASK pārstāvniecībai. Tās savā starpā cīnījās par pilsētas meistara titulu, izspēlēja visdažādākos zibensturnīrus, taču gandrīz katru reizi, kad pretī tām stājās komandas no Daugavpils, rēzekniešiem nācās samierināties ar zaudējumu.
Divdesmitajos gados Latgales meistarībā Rēzeknes komandas par pirmo vietu īsti pat necīnījās, taču trīsdesmito gadu sākumā situācija sāka mainīties. Daļēji - Daugavpils komandām kļūstot vājākām, daļēji - Rēzeknei pieņemoties spēkā, ko īpaši veicināja labāko pilsētas futbolistu apvienošanās RPSK krāsās. 1929.gadā šīs komandas rindās debitēja slavenākais Rēzeknes pirmskara gadu futbolists - Sergejs Maģers. 1934.gadā viņš pārgāja uz Rīgu un RFK rindās kļuva par regulāru Latvijas izlases dalībnieku, bet kara laikā savu reputāciju ievērojami iedragāja, taču trīsdesmito gadu sākumā viņš bija viens no tiem vilcējspēkiem, kas RPSK padarīja par patiešām vienu no spēcīgākajām Latgales komandām, un 1933.gadā tai pirmo reizi izdevās izcīnīt Latgales meistara titulu un spēlēt izslēgšanas spēlēs par vietu Virslīgā.
Virslīgā rēzeknieši netika, taču spēlē pret daudz rūdītāko Liepājas ASK sevi parādīja pietiekami labi, piedzīvojot zaudējumu ar rezultātu 1-2. Tiesa, lielākais nopelns šādā iznākumā bija komandas vārtsarga P.Makaruhas lieliskajai spēlei. Līdzās P.Makaruham RPSK rindās šajā gadā spēlēja aizargi M.Makaruha un R.Timšāns, pussargi G.Kuzņecovs, V.Gavrovskis un D.Kļementjevs, kā arī uzbrucēji K.Tanajevs, V.Tanajevs, L.Bērziņš, M.Šurupovs un J.Mundums.
Turpmākajos gados RPSK nemainīgi bija Latgales meistarības vadošo komandu vidū, bet titulu izcīnīt nācās grūti. Ļoti labas iespējas tam bija 1936.gadā, taču organizatorisku nekārtību dēļ RPSK rezultāti vairākās spēlēs tika anulēti. Īsumā šī situācija bija sekojoša: neilgi pēc Latgales meistarības sākuma izjuka Ludzas APSK vienība, divi tās futbolisti (B.Baroklis un J.Mamontovs) pārgāja uz RPSK un Latgales apgabala futbola savienība atļāva tiem pārstāvēt Rēzeknes komandu jau šajā pašā sezonā. Taču neilgi pirms sezonas beigām konkurenti iesniedza protestu, jo atbilstoši tā laika noteikumiem iespēlētu futbolistu pārejas sezonas laikā no izjukušām komandām nebija atļautas. Vietējā savienība atcēla pati savu lēmumu un piešķīra RPSK zaudējumus spēlēs, kurās attiecīgie futbolisti bija piedalījušies, un pateicoties tai atdotajiem punktiem pirmo un vienīgo reizi Latgales meistara titulu ieguva Jēkabpils aizsargu komanda.
Otro reizi par Latgales meistarvienību RPSK kļuva 1939.gadā - pēdējā pabeigtajā Latvijas čempionātā. Trīsdesmito gadu otrajā pusē Rēzeknē kādu laiku spēlēja arī vairāki sportisti no Rīgas komandām (lai arī, protams, ne tie zināmākie), kuru vidū izcēlās kādreizējais "Amatiera" spēlētājs M.Baltgailis un L.Šimelovičs no "Makkabi", bet 1935.gadā, izejot militāro dienestu, Rēzeknes ASK rindās spēlēja arī iepriekšēja gada Latvijas čempions - Jānis Puriņš no RFK.
Būtu pārspīlēti apgalvot, ka Otrais Pasaules karš Rēzeknes futbolu būtu izvirzījis gluži citā līmenī - ar komandas pārsaukšanu par "Dinamo" parasti nepietiek būtiskām pārmaiņām. Līdz ar to tas, ka 1950.gadā Rēzeknes "Dinamo" iekļuva Latvijas čempionāta I grupā, bija vairāk nevis Rēzeknes futbola izaugsmes, bet gan čempionāta paplašināšanas līdz 17 komandām nopelns. Šajā konkurencē rēzeknieši izcīnīja 14.vietu. Lai arī, protams, sevišķi augsts šis sasniegums nebija, viens elements tajā bija patiesas apbrīnas vērts. Proti, čempionāta 32 spēlēs Rēzeknes komanda izcīnīja deviņas uzvaras, lai arī kopumā guva tikai 14 vārtus. Ja ne "Dinamo" vārtsarga Nikonova pašaizliedzīgā spēle un veiksmes pret spēkos līdzvērtīgajiem pretiniekiem, diez vai Rēzeknes komanda būtu uzbrukumā daudz spēcīgākās Valmieras un Talsu komandas.
Pēc gada pārtraukuma īpatnējās 1951.gada LPSR čempionāta struktūras dēļ "Dinamo" augstākajā grupā atgriezās 1952.gadā. Atkal jau aizsardzība bija "Dinamo" stiprākā puse, bet pretinieka vārtu iekarošana trenera Akimova vadītajai komandai bija nopietna problēma. 11 komandu konkurencē "Dinamo" ieņēma 9.vietu un līdz ar augstākās līgas sašaurināšanu no tās atvadījās.
Rēzeknes komanda labāko vidū atgriezās 1956.gadā, dēvējoties vienkārši pilsētas vārdā. Šajā reizē vietu labāko grupā izdevās saglabāt pietiekoši pārliecinoši, izcīnot čempionāta astoto vietu, ko atkārtot izdevās tikai pēc vairāk kā trīsdesmit gadiem. "A" klasē komanda noturējās trīs gadus, taču pēdējais no tiem nepavisam nebija veiksmīgs. Proti, pēc aizvadītas sezonas puses komanda no čempionāta tika atsaukta un atlikušajās spēlēs tai tika piespriesti zaudējumi. 1960.gadā Rēzekne atkal atgriezās "A" klasē, šoreiz - trenera Garaņina vadībā. Komandas, kurā spēlēja tādi futbolisti kā Jelagins, Tihomirovs, Narņickis, Višņakovs, Smoļņickis, Laizāns, Kotovs, Sičovs, sniegums kārtējo reizi bija diezgan blāvs, pamatīgi piekliboja tehnika un čempionāts tika noslēgts desmitajā vietā, apsteidzot vien pagalam neveiksmīgo Jelgavas vienību un "Dinamo" sporta klubu. Tam sekoja kārtējie tukšie gadi
1964.gadā Rēzeknes "Lokomotīve" piedalījās četru pilsētu turnīrā par tiesībām spēlēt "A" klasē. Tās pretinieces pie Jūrmalas, Jelgavas un komandas. Pirmā vieta izšķīrās Rēzeknes un Jelgavas komandu cīņā uz neitrāla laukuma, kurā ievērojami pārāka izrādījās "Lokomotīve", kas uzvarēja ar 4:0. Trenera G.Gaganidzes vadītās komandas panākumu pamatā bija A.Jelagina stabilitāte vārtos un H.Ļevina un M.Ušakova precizitāte uzbrukumā. Cīņas ar jūrmalniekiem izvērtās smagas - "A" klases pārstāve Jūrmalas "Daugava" tika uzvarēta vien papildu spēlē uz neitrāla laukuma. Tomēr galveno mērķi - atgūtu vieta "A" klasē Rēzeknes komanda šajā sezonā sasniedza.
Tiesa, īsti "A" klasē rēzekniešiem vieta laikam tomēr nebija - 1965.gada sezonā komanda izcīnīja tikai divus punktus 26 spēlēs, turklāt Rīgas RER un "Pilotam" tika zaudēts ar divciparu rezultātu. Izkrišana no stiprāko klases šajā gadījumā bija vienkārši neizbēgama. Šoreiz, lai atgrieztos augstākajā līgā, Rēzeknes komandai bija nepieciešami divi gadi.
1967.gadā 4 pilsētu turnīrā - Rēzeknes "Piena kombināts" ieguvat pirmo vietu, tādējādi varēja piedalīties finālturnīrā par tiesībām spēlēt A klasē nākamajā gadā. Turnīrā piedalījās piecas komandas - Rēzeknes "Piena kombināts", Valmieras patērētāju biedrība, zvejnieku arteļa "Uzvara" komanda un Rīgas VEF. Ar trim uzvarām un diviem neizšķirtiem A.Bondareva vadītā komanda līdzās rīdziniekiem ieguva tiesības spēlēt "A" klasē. Turklāt rēzeknieši ne tikai uzvarēja turnīrā, bet A.Bondarevs tika atzīts par turnīra labāko aizsargu, L.Jelagins - labāko vārtsargu, bet Č.Baufals - par labāko uzbrucēju.
"Ausma" A klasē noturējās ilgāk nekā tas līdz šim Rēzeknes komandām bija izdevies, proti, veselus piecus gadus. Augstāk par 10.vietu ne reizi gan tikt neizdevās. Komandas treneris bija N.Maslovs, bet sastāvā ievērojamākie vīri bija L.Bondarevs, vārtsargs Kabulovs un uzbrucēji Džabava un Trusovs. 1971.gadā, izcīnot čempionātā 11.vietu, "Ausmai" bija jāpiedalās pārspēlēs ar Rīgas RER par vietu "A" klasē. "Ausma" uzvarēja un noturējās. Gadu vēlāk tā Latvijas čempionātā ieņēma pārliecinoši pēdējo vietu un no izkrišanas izbēgt neizdevās.
Septiņdesmito gadu vidū par Rēzeknes komandas treneri kļuva Mihails Čikovani, kas šo posteni ieņēma ilgus gadus un kura vadībā komanda ar nosaukumu "Mašīnbūvētājs" turpināja pamatā cīnīties par tām pašām vietām, kurās tā atradās arī iepriekš. Proti, joprojām mijās periodi augstākajā līgā un ārpus tās. Pirmajā no augšējiem posmiem (1976.-1978.gads) nozīmīgākie spēlētāji bija nenogurstošais veterāns Bondarevs, Krickis, Moisejevičs un Sivakovs. Sekojošie gadi bija neveiksmīgi un lielākoties "Mašīnbūvētājam" nācās spēlēt "B" klases turnīrā. "A" līmenī tas parādījās vēl divas reizes - 1981.gadā un 1985.gadā, bet abas reizes tikpat ātri atkal no augstākās līgas izkrita. 1985.gadā "Mašīnbūvētāja" rindās gan parādījās ievērojamākais astoņdesmito-deviņdesmito gadu Rēzeknes futbolists - Aivars Pozņaks, taču nekādas būtiskas pārmaiņas tas nenesa.
Pēc kārtējā pārtraukuma atgriežoties "A" klasē 1987.gadā, "Mašīnbūvētājā" izveidojās komanda, kas zem dažādiem nosaukumiem dažādu treneru vadībā pirmo reizi patiešām spēja Rēzeknei nostiprināt vietu augstākajā līgā - palikt tajā nevis uz 2-3 gadiem, bet gan vairāk kā desmit sezonas pēc kārtas. Sākotnēji gan komandas rezultāti bija diezgan pieticīgi - 1987.gadā izcīnīta vien 13.vieta 14 komandu konkurencē, gadu vēlāk - 14.vieta no 16, taču tad Rēzeknes futbola izaugsmi iezīmēja 1989.gada sezona, kurā komanda bija tikusi pārsaukta par "Torpedo". Komandas labākais vārtu guvējs Igors Salovs čempionātā sasita veselus 17 vārtus un sezonas beigās tika atkārtots 1956.gada sasniegums - izcīnīta 8.vieta republikā. Līdzās Salovam un Pozņakam astoņdesmitajos gados Rēzeknes komandā ienāca arī Valērijs Arakčejevs, Andris Šmaukstelis, Ēriks Seleckis un Sergejs Jevsejevs.
1990.gadā Rēzeknes komanda zem nosaukuma "Latgale" ieguva pirmās un pagaidām vienīgās medaļas Latvijas futbola čempionātā pilsētas vēsturē - spraigā cīņā pārspējot vairākas Rīgas komandas, tika izcīnīta 3.vieta valsts čempionātā. Protams, sasnieguma "svaru" zināmā mērā samazina tāds apstāklis, ka līdz ar 6 Latvijas komandu dalību Baltijas līgā Latvijas čempionāts šajā sezonā gluži satriecoši spēcīgs nebija, taču rēzekniešu uzbruka līdera Aivara Pozņaka aptuveni divdesmit čempionātā gūtie vārti līdz ar to nekļūst mazāk nozīmīgi.
Arī nākamajās divās sezonās Pozņaks apliecināja sevi kā labu vārtu guvēju - 1991.gadā viņa kontā bija 14 vārti, bet 1992.gadā - 10. Tiesa, Rēzeknes komandas rezultāti līdz ar to sevišķi labāki nekļuva. 1991.gadā komanda ar nosaukumu "Strautmala" labi aizvadīja sezonas pirmo pusi, nodrošinot sev vietu pirmajā desmitniekā, bet desmitnieka sacensībās spēlēja daudz paviršāk un vismaz vienā gadījumā uz spēli pretinieka laukumā vispār neieradās. Arī 1992.gadā - nu jau ar nosaukumu "Vairogs" Rēzeknes komanda par augstām vietām necīnījās - tā ieņēma 9.vietu 12 komandu konkurencē. Pēc šīs sezonas uz Jelgavas RAF pārgāja "Vairoga" līderis Aivars Pozņaks.
Bez Pozņaka īsta uzbrukuma līdera "Vairogam" nebija un 1993.gadā Rēzeknes komanda atkal bija viena no turnīra pastarītēm (tās labākais vārtu guvējs bija Igors Salovs ar pieciem vārtiem), taču 1994.gadā komanda Aleksandra Dorofejeva vadībā ieguva 5.vietu Latvijas čempionātā, kopumā aizvadot veiksmīgu sezonu. 1995.gadā rēzeknieši bija sestie, bet 1996.gadā par spīti labajam sezonas sākumam pēdējās kārtās komanda iekšējo pretrunu dēļ spēlēja arvien sliktāk, pabeidzot sezonu vien astotajā vietā. Pēc sezonas no komandas aizgāja treneris Andrejs Aizazars, viņa vietu ieņēma komandas veterāns Sergejs Jevsejevs. Ieņemot pēdējo vietu līgā, rēzekniešiem būtu vajadzējis izkrist uz 1.līgu, taču līdz ar Rīgas "Universitātes" un Daugavpils "Lokomotīves" izjukšanu Rēzeknei vietu Virslīgā izdevās saglabāt. 1998.gadā rēzeknieši atkal ar pamatīgām grūtībām izcīnīja priekšpēdējo vietu, bet 1999.gadā, kārtējo reizi ieņemot pēdējo vietu Virslīgā, FK Rēzekne savu vietu Virslīgā bija spiesta zaudēt.
Deviņdesmito gadu Rēzeknes komandas ievērojamākie futbolisti līdzās jau minētajiem astoņdesmito gadu jauniešiem bija Andris Gruzde, Vitālijs Voskāns un Ilmārs Logins. Ar pārtraukumiem komandā spēlēja Pozņaks.
No 2000. līdz pat 2005.gadam Rēzekne spēlēja Latvijas čempionāta 1.līgā (kopš 2002.gada ar nosaukumu "Dižvanagi"), komandā labi noritēja darbs ar jauniešiem, bet vietas Virslīgā atgūšanai resursu tomēr pietrūka. Tas beidzot izdevās 2005.gada sezonas izskaņā, kad Žaņa Ārmaņa un Vitālija Voskāna vadītā komanda izcīnīja 1.līgas kopvērtējuma bronzu, bet Guntars Silagailis tika atzīts par labāko 1.līgas spēlētāju.
"Dižvanagi" Virslīgā nespēlēja slikti, taču rezultāti komandai bija ļoti bēdīgi - sezonā netika gūta neviena uzvara un gūti vien 11 vārti. Nelīdzēja arī Žaņa Ārmaņa aizstāšana galvenā trenera amatā ar Krievijas speciālistu Nikolaju Južaņinu. Komanda tomēr neizjuka (lai arī tika kārtējo reizi nomainīts nosaukums un tā pārtapa par "Blāzmu") un pēc gada pārtraukuma 2008.gadā Rēzekne atkal ir Virslīgā.
Rēzekne pēdējos gados ir izaudzinājusi ne vienu vien futbolistu dažādu vecuma Latvijas jaunatnes izlasēm, no kuriem ievērojamākie ir Artūrs Silagailis, Edgars Gauračs (kas 2006.gadā no Rēzeknes pārgāja uz tolaik Itālijas Seria A spēlējošo "Ascoli" vienību), Vitālijs Rečickis un Aleksandrs Gramovičs, taču komandas budžets nekad nav atļāvis iegādāties pietiekami augstas klases viesspēlētājus un labākie pašu audzētie futbolisti bieži pāriet uz vadošajām Latvijas komandām, bet Rēzeknei atliek vien atkal audzēt jaunos talantus.