Džainisms

Džainisms (hindi: जैन धर्म, Jain Dharma) ir viena no vecākajām reliģijām un filozofijām, kura radusies Indijas ziemeļaustrumos ap 6. gadsimtu p.m.ē., bet ir pamats uzskatīt, ka šī reliģija ir vēl senāka. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka šīs ticības pamatus sludināja 24 tīrthankaras (pravieši), no kuriem pēdējais Mahāvīra Vardhamāna ("lielais varonis", zināms arī kā Džina, kas tulkojumā no sanskrita nozīmē ‘uzvarētājs’) tiek uzskatīts par džainisma dibinātāju. Tieši no viņa vārda arī cēlies reliģijas nosaukums. Džainisma literatūru veido džainasutru kanoni un stāsti par Džinu un viņa mācekļiem. Džaini uzskata, ka pasaules pamatā ir tatvas: džīva (dvēsele), adžīva (viss, kas nav dvēsele) un vēl piecas tatvas. Džainisma mērķis ir dvēseles atbrīvošana, kas ir realizējams ar askētismu un ahimsu. Kulta ceremonijās notiek džainisma tekstu lasīšana un publiskas grēksūdzes. Džainiem noteikti ir jāveic piecas mahāvratas jeb apņemšanās — nenogalināt, nemelot, nezagt, kontrolēt savas vēlmes un nekrāt iznīcīgās pasaules vērtības.

Džainisma simbols

Džainu kopienai, neskatoties uz tās nelielo izmēru, ir ievērojama reliģiska ietekme Indijā, kur tai ir 4,2 miljoni sekotāju. Daudzi džaini dzīvo arī Amerikas Savienotajās Valstīs, Rietumeiropā, Āfrikā un Tālajos Austrumos, lielākoties tāpēc, ka uz šīm zemēm ir pārcēlušies dzīvot daudzi imigranti no Indijas. Tiek lēsts, ka visā pasaulē ir aptuveni 6 miljoni džainisma piekritēju. Lielākoties džaini ir tirgotāji un amatnieki. Pastāv divi lielāki džainisma novirzieni: švetambara un digambara.

Pamatprincipi

Nevardarbība

Nevardarbības princips, kas pazīstams kā ahimsa, ir visizteiktākais un vislabāk zināmais džainu reliģijas aspekts. Ahimsas izpratne un īstenošana džainismā izpaužas daudz spilgtāk nekā citās reliģijās. Nevardarbība tiek uzskatīta par visbūtiskāko principu. Tā kā gaļa tiek iegūta, nogalinot dzīvniekus, tad džaini, lai nebūtu pretrunā ar šo principu, gaļu neēd. Viņi ir veģetārieši. No dzīvnieku pasaules uzturā tiek lietots tikai piens. Džaini ikdienas dzīvē, cik vien iespējams, cenšas arī pasargāt augu pasauli. Lai gan viņi atzīst, ka ir nepieciešams ravēt stādījumus, pēc viņu uzskatiem tas ir jādara tik daudz, cik vajadzīgs, lai iegūtu ražu. Arī šeit pastāv īpaši norādījumi, lai novērstu nevajadzīgu vardarbību pret augiem. Džaini bieži nestaigā naktīs, kad tumsā pastāv lielāks risks samīt kukaiņus un citas mazas radības. Pat aiz neuzmanības izdarīts kaitējums dzīvajai dabai tiek uzskatīts par apzinātu rīcību. Arī medus ēšana ir aizliegta, jo uzskata, ka tas ir iegūts, vēršot vardarbību pret bitēm. Ar lauksaimniecību džaini nodarbojas tik daudz, cik nepieciešams pašu ģimenes nodrošināšanai. Arī rupju vārdu lietošana un lamāšanās ir pretrunā ar ahimsu.

Tomēr pastāv izņēmums. Džaini atzīst vardarbību, ja ir jānodrošina pašaizsardzība. Arī kaujā nogalināts ienaidnieks nav pretrunā ar ahimsu. Džainu kopienās ir pieņemts izmantot militāru spēku pašu aizsardzībai.

Paškontrole

Paškontroles realizēšanai džaini ievēro piecas mahāvratas jeb apņemšanās:

• ahimsa (nenogalināt),
• satja (nemelot),
• asteja (nezagt),
• brahmačarja (spēja kontrolēt savas iekāres, piemēram, nestāties seksuālās attiecībās),
• aparigraha (nekrāt iznīcīgās pasaules vērtības).

Dvēsele un karma

Saskaņā ar džainismu, dvēsele ir iekšēji tīra, ja tai piemīt bezgalīgas zināšanas, bezgalīga uztvere, bezgalīga svētlaime un bezgalīga enerģija. Dvēsele ir saistīta ar karmu. Tādēļ ir jāveic dvēseles attīrīšana.

Džaini uzskata, ka pasaules pamatā ir divas tatvas: džīva (dvēsele) un adžīva (viss, kas nav dvēsele). Ir vēl piecas tatvas:

• asrava (mijiedarbība starp džīvu un adžīvu),
• bandha (dzīvas karmas maskas, kas palīdz tai iegūt pilnīgākas zināšanas un uztveri),
• samvara (ar labu rīcību ir iespējams apturēt ietekmi uz karmu),
• nirdžara (veicot askētismu, ir iespējams sairdināt vai sadedzināt esošo karmu),
• mokša (dvēseles atbrīvošana no tās eksistences un reinkarnācijas).