Vikipēdija

Cilvēktiesības Latvijā

Cilvēktiesības Latvijā ir nostiprinātas Satversmes 8. nodaļā "Cilvēka pamattiesības",[1] kas ir pieņemta 1998. gadā un sastāv no 28 pantiem. Tā ietver gan pirmās, gan otrās paaudzes cilvēktiesības, kā arī vairākas trešās paaudzes cilvēktiesības: personu, kuras pieder pie mazākumtautībām, tiesības, un tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. 116. pants nosaka vērtības, kuru aizsardzībai pieļaujami vairāku cilvēktiesību ierobežojumi: tās ir citu cilvēku tiesības, demokrātiskā valsts iekārta, sabiedrības drošība, labklājība un tikumība.

Līdz Satversmes 8. nodaļas pieņemšanai pamatdokuments cilvēktiesību jomā Latvijā bija 1991. gada Konstitucionālais likums "Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi".[2]

2020. g. martā, atsaucoties uz COVID-19 pandēmiju, Latvija paziņoja par pagaidu atkāpšanos no daļas no cilvēktiesību saistībām pēc Eiropas Cilvēktiesību konvencijas[3] un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām.[4][5]

Iestādes

labot šo sadaļu

Kopš 1990. gada, parlamentā pastāv cilvēktiesību komisija (sākotnēji to sauca par Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisiju,[6] pašlaik — par Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju[7]).

Kopš 1996. gada darbojas Satversmes tiesa; privātpersonas var vērsties pie tās kopš 2001. gada.[8]

1993.—1995. gadam pastāvēja cilvēktiesību valsts ministra amats.[9][10] 1998. gadā tika izveidots Ministru kabineta pārstāvja staptautiskajās cilvēktiesību institūcijās amats.[11]

1995. gadā tika dibināts Valsts cilvēktiesību birojs,[12] kas kopš 2007. gada ir pārveidots par Tiesībsarga biroju.

Latvija starptautiskajā cilvēktiesību sistēmā

labot šo sadaļu

Uz 2019. gada beigām Eiropas Cilvēktiesību tiesa taisīja (sākot no 2001. gada) 144 spriedumus lietās pret Latviju, 115 no tiem konstatējot Eiropas Cilvēktiesību konvencijas vai tās protokolu pārkāpumus[13] (ECT Lielā palāta izskatīja pēc būtības lietas Sļivenko pret Latviju, Andrejeva pret Latviju, Ždanoka pret Latviju, Kononovs pret Latviju, X pret Latviju, Vistiņš un Perepjolkins pret Latviju).

ANO Cilvēktiesību komiteja uz 2020. gadu sniedza savus apsvērumus 3 lietās pret Latviju, divās no tām konstatējot Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām pārkāpumus (Ignatāne pret Latviju, Raihman pret Latviju).[14] 2001. gadā Latvija ieviesa pastāvīgo ielūgumu visām ANO Cilvēktiesību padomes (toreiz — Komisijas) speciālajām procedūrām.[15] 1990. gadā netipiskā solī Latvija pievienojās Vispārējai Cilvēktiesību deklarācijai: tiesību doktrīnā un Satversmes tiesas praksē secināts, ka līdz ar to Latvijai ir saistošas šajā deklarācijā ietvertās normas.[16]

Dalība cilvēktiesību pamatlīgumos

labot šo sadaļu
ANO galvenie līgumi[17] Latvijas dalība Eiropas Padomes galvenie līgumi[18] Latvijas dalība
Starptautiskā konvencija par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu Pievienošanās 1992. gadā, paziņojums par individuālo sūdzību pieļaušanu nav izdarīts. Eiropas Cilvēktiesību konvencija (ECK) Ratificēta 1997. gadā
Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR) Pievienošanās 1992. gadā ECK 1. protokols Ratificēts 1997. gadā
Fakultatīvais protokols (ICCPR) Pievienošanās 1994. gadā ECK 4. protokols Ratificēts 1997. gadā
Otrais fakultatīvais protokols (ICCPR) Pievienošanās 2013. gadā ECK 6. protokols Ratificēts 1999. gadā
Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām Pievienošanās 1992. gadā ECK 7. protokols Ratificēts 1997. gadā
Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) Pievienošanās 1992. gadā ECK 12. protokols Parakstīts 2000. gadā
Fakultatīvais protokols (CEDAW) Nav parakstīts ECK 13. protokols Ratificēts 2012. gadā
Konvencija pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās un sodīšanas veidiem (CAT) Pievienošanās 1992. gadā, paziņojums par individuālo sūdzību pieļaušanu nav izdarīts. Eiropas Sociālā harta (ESC) Ratificēta 2002. gadā
Fakultatīvais protokols (CAT) Nav parakstīts 1988. gadā papildu protokols (ESC) Parakstīts 1997. gadā
Konvencija par bērna tiesībām (CRC) Pievienošanās 1992. gadā 1995. gadā papildu protokols (ESC) Nav parakstīts
Fakultatīvais protokols par bērnu iesaistīšanu konfliktos (CRC) Ratificēts 2005. gadā Pārskatītā Eiropas Sociālā harta Ratificēts 2013. gadā
Fakultatīvais protokols par bērnu tirdzniecību, prostitūciju un pornogrāfiju (CRC) Ratificēts 2006. gadā Eiropas konvencija par spīdzināšanas, antihumānas un personu pazemojošas izturēšanās vai soda novēršanu Ratificēta 1998. gadā
Konvencija viesstrādnieku un viņu ģimenes locekļu aizsardzībai Nav parakstīta Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu harta Nav parakstīta
Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) Ratificēta 2010. gadā Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību Ratificēta 2005. gadā
Fakultatīvais protokols (CRPD) Ratificēts 2010. gadā Konvencija cilvēktirdzniecības apkarošanai Ratificēta 2008. gadā

Jaunākie dokumenti ziņojumu procedūrās

labot šo sadaļu
Ekspertu iestāde Valsts ziņojums Ekspertu iestādes dokuments Valsts atsauksme
Cilvēktiesību komiteja 2009[19] 2014[20] .
Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja 2018[21] 2021[22] .
Rasu diskriminācijas izskaušanas komiteja 2017[23] 2018[24] .
Komiteja pret spīdzināšanu 2018[25] 2019.[26] .
Bērna tiesību komiteja 2013[27] 2016[28] .
Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komiteja 2018[29] 2020[30] .
Eiropas sociālo tiesību komiteja 2020[31] 2020[32] .
Eiropas Komiteja spīdzināšanas novēršanai nav paredzēts 2016[33] 2017[34]
VKNMA Konsultatīvā komiteja 2016[35] 2018[36] 2018[37]
Eiropas komisija pret rasismu un neiecietību nav paredzēts 2018[38] 2019[39]

Līdzdalības un sociāli ekonomisko tiesību īstenošanas rādītāji

labot šo sadaļu

Starp 2009. gadā ievēlētiem pašvaldību deputātiem sievietes veido 35,5%, mazākumtautību pārstāvji un personas, kas nenorādīja tautību — 20,3 %.[40] 2009.-2010. gadu mijā mazākumtautības veidoja 40,6 % no Latvijas iedzīvotājiem (un 28,2% no pilsoņiem),[41] sievietes — 53,9 %.[42] 2017. g. pašvaldību vēlēšanās starp kandidātiem sieviešu bija 39,03 %; latviešu - 77,46%, tautību nenorādījušo - 16,99 %, krievu 3,7 %, poļu 0,48 %, lietuviešu 0, 47 %, baltkrievu 0,34 %, ukraiņu 0,31 %.[43] Starp 100 2018. g. ievēlētiem Saeimas deputātiem sieviešu bija 31, mazākumtautību pārstāvju un personu, kas nenorādīja tautību — 28.[44] 2018. g. sākumā iedzīvotāju vidū latvieši veidoja 62,18 %, krievi 25,19 %, poļi 2,05 %, lietuvieši 1,18 %, baltkrievi 3,24 %, ukraiņi 2,23%.[45] Latvijas pilsoņu vidū latvieši tolaik veidoja 71,08 %, krievi 19,53 %, poļiи 1,94 %, baltkrievi 1,63 %, ukraiņi 1,02 %, lietuvieši 0,96 %.[46]

2021. gada janvārī minimālā mēnešalga ir 500 eiro pirms nodokļu nomaksas un minimālā vecuma pensija — 149,6 eiro.[47] Tiesībsargs 2020. g. apstrīdēja Satversmes tiesā regulējuma par pensijas minimālo apmēru kā neatbilstošu Satversmei.[48]

Vidējā vecuma pensija 2020. gada oktobrī — 403,41 eiro.[49] Strādājošo vidējā neto darba samaksa 2019. gadā sasniedza 793 eiro, svārstoties no 565 eiro Latgalē līdz 883 eiro Rīgā.[50]

Bezdarba līmenis ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vidū 2020. gada novembra beigās sastādīja 7,4 % pēc Nodarbinātības valsts aģentūras aprēķiniem, svārstoties no 5,7 % Rīgas reģionā līdz 15,1 % Latgalē.[51]

Gaidāmais jaundzimušo mūža garums 2020. gadā pēc ASV CIP vērtējuma sasniedza 75,4 gadus.[52] 2018. gadā gultu skaits slimnīcās uz 10 000 iedzīvotāju - 54,9[53]; ārstu skaits uz 10 000 iedzīvotāju — 37,0.[54]

Obligāta ir pirmsskolas izglītības un pamatizglītība (9 klases), publiskajās skolās saskaņā ar Satversmes 112. pantu arī vidējā izglītība (līdz 12. klasei) ir bezmaksas. Tomēr pēc Tiesībsarga vērtējuma bezmaksas izglītības konstitucionālais princips tiek pārkāpts, pastāvot praksei, kad vecākiem jāiegādājas mācību grāmatas par savu naudu.[55] Pēc 2000. gada tautas skaitīšanas datiem, 13,9 % iedzīvotāju 15 un vairāk gadu vecumā bija augstākā izglītība.[56] 2018. gadā no pamatskolas beidzējiem mācības turpināja 94,6%, no vidusskolas beidzējiem — 68,3 %.[57]

Latvijas specifiskie jautājumi

labot šo sadaļu
Pamatraksts: Nepilsoņi (Latvija)
Pamatraksts: Krievu valoda Latvijā

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā, daudzi Latvijas iedzīvotāji, kas bija ieceļojuši okupācijas laikā, netika atzīti par Latvijas pilsoņiem. Pēc 2011. gada tautas skaitīšanas datiem, nepilsoņi (vairāk nekā 99 % no tiem — mazākumtautību pārstāvji, pārsvarā krievi) ir vairāk nekā 14 % iedzīvotāju. Krievu valoda, kas saskaņā ar 2011. gada tautas skaitīšanas datiem ir dzimtā vairāk nekā 37 % iedzīvotāju, Valsts valodas likumā tiek uzskatīta par svešvalodu; kopš 1991. gada strauji tika sašaurinātas iespējas to izmantot saskarsmē ar valsts un pašvaldību iestādēm.

Tāpat kā daudzās pēckomunisma valstīs, Latvijā pēc 1990. gada notika nekustamo īpašumu restitūcija. Tāpēc ievērojama daļa bijušo sabiedriskā dzīvokļu fonda īrnieku kļuva par dzīvokļu īrniekiem privātajās mājās, kurās 2007. gadā tika atcelti īres maksas ierobežojumi.

Pamatojot ar drošības apsvērumiem Rīgas dome vairākkārtīgi ir aizliegusi vai ierobežojusi dažādus publiskus pasākumus: LGBT pasākumus[58] un protestus pret tiem,[59] Leģionāru piemiņas dienas pasākumus[60] un protestus pret tiem,[61] Krievu skolu aizstāvības štāba pasākumus.[62]

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ «Satversme». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 12. jūlijā. Skatīts: 2008. gada 8. novembrī.
  2. ↑ Konstitucionālais likums "Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi"
  3. ↑ Note verbale(angliski)
  4. ↑ Depositary Notification(angliski)
  5. ↑ Deklarācija starptautiskajām cilvēktiesību organizācijām par ārkārtējo situāciju Latvijā Jurista vārds, 14.04.2020
  6. ↑ «Komisijas pirmās priekšsēdētājas lapa Saeimas mājaslapā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 21. martā. Skatīts: 2008. gada 7. novembrī.
  7. ↑ Saeimas komisijas
  8. ↑ Grozījumi Satversmes tiesas likumā sk. Pārejas noteikumu 4. pkt.
  9. ↑ Latvijas Republikas valdības sastāvs 1993. gada 3. augusts — 1994. gada 19. septembris
  10. ↑ Latvijas Republikas valdības sastāvs 1994. gada 19. septembris — 1995. gada 21. decembris
  11. ↑ Noteikumi par Ministru kabineta pārstāvēšanu starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās
  12. ↑ «Noteikumi par Valsts cilvēktiesību biroju». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 20. maijā. Skatīts: 2008. gada 7. novembrī.
  13. ↑ Violations by Article and by State - 1959 - 2019(angliski)
  14. ↑ Documents(angliski)
  15. ↑ Standing invitations (angliski)
  16. ↑ Burbergs M., Kučs A. Vispārējai cilvēktiesību deklarācijai — 60 // Jurista vārds, 23.12.2008.
  17. ↑ ANO cilvēktiesību līgumu statuss(angliski)
  18. ↑ EP cilvēktiesību līgumi: (krieviski)[novecojusi saite] (angliski) Arhivēts 2012. gada 19. februārī, Wayback Machine vietnē.
  19. ↑ Ziņojums CCPR/C/LVA/3 Arhivēts 2016. gada 25. janvārī, Wayback Machine vietnē.(angliski)
  20. ↑ Noslēguma secinājumi CCPR/C/LVA/CO/3(angliski)
  21. ↑ Ziņojums
  22. ↑ Noslēguma secinājumi(angliski)
  23. ↑ Ziņojums
  24. ↑ Nobeiguma secinājumi(angliski)(krieviski)
  25. ↑ Ziņojums CAT/C/LVA/6 (angliski)
  26. ↑ CAT/C/LVA/CO/6 Secinājumi un rekomendācijas(angliski) (krieviski)
  27. ↑ Ziņojums CRC/C/LVA/3-5 (angliski)
  28. ↑ Noslēguma apsvērumi
  29. ↑ Ziņojums
  30. ↑ Noslēguma komentāri(angliski)
  31. ↑ Valsts 6. ziņojums par Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas izpildi(angliski)
  32. ↑ ESTK 2019. g. secinājumi par Latvijas 5. ziņojumu (pieņemti 2020. g.)(angliski)
  33. ↑ ZIŅOJUMS LATVIJAS VALDĪBAI PAR EIROPAS KOMITEJA SPĪDZINĀŠANAS UN NECILVĒCĪGAS VAI PAZEMOJOŠAS RĪCĪBAS VAI SODA NOVĒRŠANAI (CPT) VIZĪTI LATVIJĀ NO 2016. GADA 12. LĪDZ 22. APRĪLIM
  34. ↑ LATVIJAS VALDĪBAS KOMENTĀRI PAR EIROPAS KOMITEJAS SPĪDZINĀŠANAS UN NECILVĒCĪGAS VAI PAZEMOJOŠAS RĪCĪBAS VAI SODA NOVĒRŠANAI ZIŅOJUMU PAR LATVIJU
  35. ↑ 3. nacionālais ziņojums par VKNMA izpildi
  36. ↑ Konsultatīvās komitejas 3. viedoklis
  37. ↑ Valdības komentāri
  38. ↑ Piektais ziņojums par Latviju
  39. ↑ Latvijas valdības komentāri EKRN Piektajam ziņojumam par Latviju
  40. ↑ «Sk. tabulu PR10 "LR PAŠVALDĪBU VĒLĒŠANĀS IEVĒLĒTIE DEPUTĀTI PĒC VECUMA, DZIMUMA, TAUTĪBAS UN IZGLĪTĪBAS LĪMEŅA"». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 8. jūlijā. Skatīts: 2012. gada 8. jūlijā.
  41. ↑ «Latvijas iedzīvotāju sadalījums pēc nacionālā sastāva un valstiskās piederības, 01.01.2010». Arhivēts no oriģināla, laiks: 01.03.2019. Skatīts: 31.10.2010.
  42. ↑ «Sk. tabulu IE03 VĪRIEŠU UN SIEVIEŠU SKAITS GADA SĀKUMĀ». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 8. jūlijā. Skatīts: 2012. gada 8. jūlijā.
  43. ↑ SVEICAM IEVĒLĒTOS PILSĒTU UN NOVADU PAŠVALDĪBU DEPUTĀTUS UN PRIEKŠSĒDĒTĀJUS!
  44. ↑ Statistika Arhivēts 2018. gada 7. oktobrī, Wayback Machine vietnē. CVK
  45. ↑ IRG069. Pastāvīgie iedzīvotāji pēc tautības gada sākumā CSB
  46. ↑ Latvijas iedzīvotāju sadalījums pēc nacionālā sastāva un valstiskās piederības (Datums=01.01.2018) Arhivēts 13.06.2019, Wayback Machine vietnē. PMLP
  47. ↑ Izmaiņas sociālajā jomā 2021. gadā
  48. ↑ Tiesībsargs iesniedz Satversmes tiesā pieteikumu par minimālās vecuma pensijas apmēra neatbilstību Satversmei
  49. ↑ [=1&years=2020 «Pensiju (pabalstu) vidējais piešķirtais apmērs pa mēnešiem, Sociālā apdrošināšana, 2019»]. Skatīts: 2021. gada 1. janvārī.[novecojusi saite]
  50. ↑ DSG050. Strādājošo mēneša vidējā darba samaksa statistiskajos reģionos (euro)
  51. ↑ Bezdarba statistika NVA
  52. ↑ Latvia Arhivēts 2011. gada 16. augustā, Wayback Machine vietnē. // CIP Pasaules uzziņu krājums(angliski)
  53. ↑ VAG170. Slimnīcu gultu fonda specializācija vidēji gadā CSB
  54. ↑ VAG150. Ārstu skaits pa specialitātēm gada beigās CSB
  55. ↑ «Latvijas Republikas tiesībsarga ziņojums par tiesību iegūt pamata un vispārējo vidējo izglītību bez maksas nodrošināšanu pašvaldības dibinātās izglītības iestādēs, 2012». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 17. aprīlī. Skatīts: 2012. gada 25. oktobrī.
  56. ↑ «Izvēlēties "2000. gada tautas skaitīšanas rezultāti īsumā" un "Iedzīvotāju izglītības līmenis "». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 7. jūlijā. Skatīts: 2012. gada 7. jūlijā.
  57. ↑ IZG180. Pamatskolu un vidusskolu beigušo turpmākā izglītība (%) CSB
  58. ↑ «Neatļauj rīkot gājienu «Rīgas praids 2006»». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 17. jūlijā. Skatīts: 2009. gada 14. februārī.
  59. ↑ Jaunupu sauc pie atbildības, Ulmi — ne
  60. ↑ Cilvēktiesības Latvijā 2004. g. — Rīga: LCESC, 2005. ISBN 9984-9707-7-9 — 35. lpp.
  61. ↑ «Антифашисты возложат венки». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 20. jūlijā. Skatīts: 2009. gada 14. februārī.
  62. ↑ Cilvēktiesības Latvijā 2004. g. — Rīga: LCESC, 2005. ISBN 9984-9707-7-9 — 34.—35. lpp.

Skatīt arī

labot šo sadaļu

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Cilvēktiesības_Latvijā&oldid=4160570"