Cilvēkmīlestības kolonijas
Cilvēkmīlestības kolonijas (nīderlandiešu: Koloniën van Weldadigheid) bija speciāli iekārtotas apdzīvotas vietas sabiedrības nabadzīgākajiem slāņiem, kas tika ierīkotas Nīderlandē pēc Napoleona kariem 19. gadsimta pirmajā pusē. Tās radīja 1818. gadā dibināta Cilvēkmīlestības biedrība (Maatschappij van Weldadigheid), kuru vadīja ģenerālis Johanness van den Boshs (Johannes van den Bosch, 1780—1844), vēlākais Holandiešu Ostindijas (tagad Indonēzija) ģenerālgubernators. Izveidotās kolonijas raksturo 19. gadsimta valdošās idejas par sociālo rehabilitāciju.
|
Apzīmējumi | |
| Oficiālais nosaukums: Cilvēkmīlestības kolonijas | |
| Tips | Kultūra |
|---|---|
| Kritērijs | ii, iv |
| Iekļauts | 2021. gads |
| Aizsardzības nr. | 1555rev |
| Valsts |
 Nīderlande Beļģija |
| Platība | 2012 ha |
2021. gadā četras no kolonijām (trīs Nīderlandes ziemeļos (Frederiksorda (Frederiksoord), Vēnheizena (Veenhuizen) un Vilhelminaorda (Wilhelminaoord)) un viena Beļģijas ziemeļos (Vortelkolonīja (Wortel-Kolonie)) tika iekļautas UNESCO Pasaules mantijuma sarakstā. Vēnheizenā ierīkots Nacionālais ieslodzījumu vietu muzejs (Gevangenismuseum).
Gelerija
labot šo sadaļu-
Ēka Vortelkolonījā -
Vilhelminaorda -
Kolonijas muzejs Frederiksordā -
Kapela Vēnhuizenā -
Nacionālais ieslodzījumu vietu muzejs
.jpg)
