Brakari

Brakari (latīņu: bracari) bija galēkiem radniecīga ķeltu cilts, kas dzīvoja mūsdienu Portugāles ziemeļos (Meņju provinces teritorija starp Tamegas un Kavadu upēm, netālu no Bragas pilsētas, kas savu nosaukumu (Brakara Augusta) bija ieguvusi no šīs cilts). 1. gadsimta sākumā cilts politiskais centrs un tautas padomes (consilium Genentis) atrašanās vieta bija oppida, kas mūsdienās zināma kā Citānija de Briteiruša.

Fonte do Ídolo svētvieta ar uzrakstu un Nabijas tēlu.

Apians rakstīja, ka brakari bija ļoti kareivīga tauta. Kā viņš rakstīja, brakaru sievietes-karotājas cīnījās, sargājot savas apmetnes, "negriežoties atpakaļ, nerādot savas muguras, neizdodot nevienu skaņu", izvēloties nāvi, nevis gūstu. Domājams, nemetatu cilts bija brakaru sabiedrotie.

Vēsturniekiem nerada šaubas tas, ka brakari runāja kādā no spāņu ķeltu valodām: liecība par to konkrēti ir uzraksts, kas veltīts dievietei Nabijai, kas atrasts "Fonte do Ídolo" svētvietā, vai arī viņu pilsētas Tongobrigas nosaukumā (uz dienvidiem no Marko di Kanavezešas pilsētas).

Brakaru apdzīvotajā reģionā atradās vairākas vietējās citadeles, kas izrādīja pretestību romiešu varai. Tādas bija Lambriaka, Avobriga un Kinānija. Lambriaka un Avobriga atradās netālu no krasta, domājams, netālu no Aves upes grīvas, kur ir zināmas vairāku citadeļu drupas. Cividade de Torrozo citadelē šajā apvidū arheologi ir atraduši romiešu aplenkuma un iekarošanas pēdas. Tika izteikts pieņēmums, ka Kinānija varētu būt Sitānija de Briteiruša. Taču tas nav tik viennozīmīgi, jo tuvumā ir arī citas citadeles, tai skaitā Citānija de Sanfina. Ir zināms, ka pie Kinānijas bija dzelzs raktuves, kas tika izmantotas, lai organizētu pēkšņu uzbrukumu romiešu nometnei.

Šai tautai kaimiņos uz dienvidiem dzīvoja galēki (kas deva nosaukumu lielākai cilšu savienībai ar tādu pašu nosaukumu — galēki) un narbasi, ziemeļos dzīvoja luanči, nebisoci un surbi, austrumos — nemetati un ļubaini, austrumos — Atlantijas okeāna piekraste.

Dieviete Nabija bija ļoti populāra brakaru teritorijā. Viena no tādām svētvietām ar uzrakstiem bija "Fonte do Ídolo" Bragā.

Literatūra

• Coutinhas, José Manuel (2006), Aproximação à identidade etno-cultural dos Callaici Bracari, Porto.
• Queiroga, Francisco (1992), War and Castros, Oxford.
• Silva, Armando Coelho Ferreira da (1986), A Cultura Castreja, Porto.