Bosings
Bosings (angļu: bashing, no to bash — 'uzbrukt, lamāt') ir darba devēja īstenots psiholoģiskais terors pret padotajiem. Tā ir kropla personāla vadība, ko izraisa vadītāja nespēja veidot un uzturēt skaidru lietišķo attiecību, pienākumu un atbildības ietvaru, atstājot darbiniekiem ikdienišķās interpretācijas brīvību par organizācijas mērķiem, vērtībām un noteikumiem. Interpretācijas rezultātus vadītājs gan vērtē atšķirīgi, piemērojot dažādas mērauklas dažādiem darbiniekiem līdzīgās situācijās.[1]
Bosinga pamatizpausmes labot šo sadaļu
- Pastāvīga kritika darbā;
- Aprunāšana;
- Baumošana;
- Ignorēšana, nesarunāšanās;
- Mutiski un telefoniski draudi;
- Ņirgāšanās par kādu fizisku trūkumu vai izskatu;
- Stulbu un bezjēdzīgu pienākumu uzdošana;
- Neizpildāma uzdevuma uzdošana.[2]
Bosinga sekas labot šo sadaļu
Darbinieki nevar paredzēt reakciju, balstoties uz iepriekšējo pieredzi, un tāpēc atsakās no iniciatīvas.
Pozitīvā atgriezeniskā saite ir bloķēta, jo vadītājs iznīcina jebkādas novirzes, kas potenciāli ir attīstības pamatā. Atbildību par stagnāciju vadītājs uzveļ darbiniekiem, kritizējot viņus par pasivitāti organizācijas mērķu īstenošanā. Vadītājs attaisno savu agresīvo, nepieklājīgo darba stilu, atrunājoties ar darbinieku nespēju. Publiskie pazemojumi pastiprina darbinieku sastingumu, bet vadītājam tas ļauj saglabāt varu uz attīstības rēķina.[3]
Bosinga upurim izpaužas tādas veselības problēmas kā emocionāls stress, zems pašnovērtējums, nomākts garastāvoklis, depresivitāte, patstāvīgs nogurums, darbaspēju zudums, motivitātes zudums, noslēgšanās sevī, izvairīšanās no sabiedrības.
Cīņa ar bosingu labot šo sadaļu
Pēc psihologu pētījumiem uzņēmuma vadītāja viens no galvenajiem pienākumiem, lai pēc iespējas sekmētu organizācijas kultūru, ir ļaut darbiniekam radoši piedalīties kopējā uzņēmuma darbībā, ļaut viņam patstāvīgi strādāt un domāt. Kā arī uzslavēt, izteikt atzinību, radīt iespēju sevi pilnveidot un organizēt kopējus pasākumus. Otrkārt — radīt patīkamu, drošu atmosfēru uzņēmumā un tikai treškārt — nodrošināt pienācīgu darba samaksu.[1]
Izmantotā literatūra labot šo sadaļu
- Rolava D., Psiholoģiski emocionālā drošība darba kolektīvā. // Biznesa Psiholoģija. — R., 2009. — No 11.
- Keiriša D. Cīnīties vai samierināties ar psiholoģisko teroru darbavietā?. // Sievietes Pasaule. — R., 2004. — No 12.
- Rolava D., Psiholoģiski emocionālā drošība darba kolektīvā. // Biznesa Psiholoģija. — R., 2009. — No 17.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ 1,0 1,1 Rolava D., Psiholoģiski emocionālā drošība darba kolektīvā. // Biznesa Psiholoģija. — R., 2009. — No 17.
- ↑ Rolava D., Psiholoģiski emocionālā drošība darba kolektīvā. // Biznesa Psiholoģija. — R., 2009. — No 11.
- ↑ Keiriša D. Cīnīties vai samierināties ar psiholoģisko teroru darbavietā?. // Sievietes Pasaule. — R., 2004. — No 12.