Beti Alvere
Elizabete Alvere, literārais pseidonīms Beti Alvere (dzimusi 1906. gada 23. novembrī Jegevā, mirusi 1989. gada 11. jūnijā Tartu), bija viena no ievērojamākajām Igaunijas dzejniecēm. Viņa bija no pirmās paaudzes, kas tika izglītota neatkarīgās Igaunijas skolās. 1924. gadā beigusi Tartu ģimnāziju, no 1924. līdz 1927. gadam Tartu Universitātē studējusi igauņu valodu un literatūru.
| ||||||||||||
| ||||||||||||
No 1937. gada Elizabete Talvika, no 1956. gada Elizabete Lepika.
Alvere sāka kā prozaiķe. Viņa kļuva pazīstama, esot ‘’Arbujad’’ biedre. ‘’Arbujad’’ bija neliela Igaunijas dzejnieku grupa, kurā bija arī Bernards Kangro, Uku Masings, Kersti Merilāss, Marts Rauds, Augusts Sangs, Heiti Talviks un Pauls Vīdings. Pēc kara viņas vīrs Heiti Talviks tika turēts gūstā Padomju Savienībā, mira Sibīrijā. Elizabete apklusa kā dzejniece un prozaiķe, protestējot pret padomju noteikumiem, bet darbību atsāka 1960. gadā. Viņa arī rakstīja noveles un tulkoja daiļliteratūru. Alvere tulkojusi igauniski A. Puškina darbu "Jevgeņijs Oņegins", kā arī M. Gorkija darbus "Bērnība" un "Manas universitātes". 1981. gadā viņai piešķīra Igaunijas PSR Tautas rakstnieka goda nosaukumu.
Beti Alveres 100. dzimšanas dienā Jegevā tika atvērts viņas muzejs.[1] 2013. gadā viņas vārdā nosaukts krāteris (Alver) uz Merkura.[2]
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ «Betti Alveri Museum». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 12. martā. Skatīts: 2017. gada 24. augustā.
- ↑ «Messenger». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 18. oktobrī. Skatīts: 2017. gada 24. augustā.