Vikipēdija

B-17 Flying Fortress

B-17 Flying Fortress bija pirmais amerikāņu sērijveida smagais četru dzinēju bumbvedējs.

B-17 Flying Fortress
B-17E modeļa lidmašīna
Tips bumbvedējs
Valsts Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
Ražotājs Boeing, Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis
Konstruktors Edvards Velss
Gifords Emerijs
Pirmais lidojums 1935. gada 28. jūlijā[1]
Noņemts no servisa 1968
Statuss Vairs netiek izmantots
Primārais lietotājs Air Force Ensign of the United Kingdom Karaliskie Gaisa spēki
ASV Armijas Gaisa spēki
Ražošanā 1936–1945
Skaits 12 731[2]
Izmaksas US$ 238 329[3]
Modifikācijas

Boeing XB-38 Flying Fortress Boeing YB-40 Flying Fortress

Boeing C-108 Flying Fortress

Lidmašīnu sāka konstruēt 1934. gadā kā daļu no konkursa izveidot piekrastes bumbvedēju, kas darbojas pret kuģiem. Gadu vēlāk tika izveidots Model 299 prototips, kura pirmais lidojums notika tā paša gada 28. jūlijā. Boeing rūpnīcas izstrādāja un ražoja B-17 lidojošo cietoksni ASV gaisa spēkiem tieši 12 mēnešus vēlāk. Kopumā rūpnīcās tika ražots 6981 dažādu modifikāciju bumbvedējs B-17 (no eksperimentālā modeļa 299 līdz B-17G). Douglas un Lockheed rūpnīcās saskaņā ar licenci tika uzbūvēti vēl 5745 B-17F un B-17G modifikāciju lidmašīnas. Kopā tika uzbūvētas 12 731 lidmašīnas.

B-17 sāka izmantot Klusā okeāna karā, kur tas veica reidus pret Japānas kuģiem un lidlaukiem.[4] Taču to galvenokārt izmantoja USAAF dienas laikā sabiedroto stratēģiskās bombardēšanas kampaņā pār Eiropu, papildinot RAF Bumbvedēju pavēlniecības nakts bumbvedējus, uzbrūkot Vācijas rūpnieciskajiem, militārajiem un civilajiem mērķiem.[5] No aptuveni 1,5 miljoniem tonnu bumbu, ko sabiedroto lidmašīnas nometa uz nacistisko Vāciju un tās okupētajām teritorijām, vairāk nekā 640 000 tonnu (42,6 %) tika nomestas no B-17 lidmašīnām.[6]

2022. gada novembrī četras lidmašīnas joprojām ir lidojumam derīgas, neviena gan no tām nav lidojusi kaujā. Desmitiem citu ir glabāšanā vai statiskā izrādītas muzejos, no kuriem vecākais ir The Swoose, B-17D, kas tika izmantota kaujā Klusajā okeānā pirmajā dienā, kad ASV iesaistījās Otrajā pasaules karā.

Izveidošanas vēsture

labot šo sadaļu

1934. gada 8. augustā ASV armijas gaisa korpuss izsludināja konkursu par smago bumbvedēju, lai aizstātu Martin B-10 lidmašīnu. Bija nepieciešams pārvadāt “lielu bumbu kravu” trīs kilometru augstumā 10 stundas ar maksimālo ātrumu vismaz 320 km/h. 3200 km attālums un 400 km/h ātrums bija vēlams, taču tas nebija nepieciešams. Gaisa korpuss meklēja bumbvedēju, lai stiprinātu gaisa spēkus Havaju salās, Panamā un Aļaskā. Konkurences testēšana notika Raita lidlaukā netālu no Deitonas, Ohaio štatā. Boeing sacentās ar Douglas DB-1 un Martin Model 146 lidmašīnām par ASV gaisa spēku līgumu.

B-17 prototipu ar nosaukumu Model 299 izveidoja inženieru komanda Giforda Emerija un Edvarda Velsa vadībā, izmantojot Boeing pašu līdzekļus.[7] Tas apvienoja eksperimentālā bumbvedēja Boeing XB-15 un transporta lidmašīnas Boeing 247 iespējas. B-17 bruņojums sastāvēja no aviācijas bumbām (līdz 2200 kg uz diviem statīviem bumbas nodalījumā zem kabīnes) un pieciem 7,62 mm ložmetējiem. Spēkstaciju veidoja četri R-1690 Pratt & Whitney radiālie dzinēji, kas attīstīja 750 ZS. Ar.(600 kW) 2100 m augstumā.

Ar 299. modeli 1935. gada 28. jūlijā pirmo reizi lidoja izmēģinātājs pilots Less Tauers. Ričards Viljamss, Seattle Times reportieris, izdomāja nosaukumu "Lidojošais cietoksnis", kad modelis 299 izripoja no sava angāra, kas bija apkārts ar ložmetējiem. Boeing ātri saprata segvārda vērtību un reģistrēja to kā preču zīmi. 20. augustā prototips no Sietlas uz Raita lidlauku izlidoja 9 stundās un 3 minūtēs ar vidējo ātrumu 378 km/h, kas ir daudz ātrāk nekā konkurentiem.

Pirms Japānas uzbrukuma Pērlhārborai ASV armijā darbojās nedaudz mazāk par 200 B-17 lidmašīnu,[8] taču ražošana ievērojami paātrinājās, un B-17 kļuva par pirmo patiesi masveidā ražoto lielo lidmašīnu.[9] Lidmašīna piedzīvoja cīņu visos Otrā pasaules kara karadarbības teātros, un tā ražošana beidzās tikai 1945. gada maijā. Kopā Boeing, Douglas un Vega rūpnīcās (Lockheed nodaļa) tika saražota 12 731 lidmašīna.

Dizains un modifikācijas

labot šo sadaļu

Lidmašīna piedzīvoja vairākas izmaiņas katrā tā projektēšanas stadijā un variantā. No 13 YB-17, kas tika pasūtīti servisa pārbaudei, 12 tika izmantoti 2. bumbvedēju grupai Langley Field, Virdžīnijā, lai izstrādātu smagās bombardēšanas metodes, un 13. tika izmantota lidojuma testēšanai Materiālu nodaļā Raitfīldā, Ohaio štatā. Eksperimenti ar šo lidmašīnu noveda pie General Electric turbokompresoru kvarteta izmantošanas, kas vēlāk kļuva par standartu B-17 līnijā. 14. lidmašīna YB-17A, kas sākotnēji bija paredzēta tikai testiem uz zemes un tika modernizēta ar turbokompresoriem, pēc testēšanas tika pārdēvēta par B-17A.

Saražotais skaits
Modifikācija Lidmašīnu skaits Pirmais lidojums
Model 299 1 1935. gada 28. jūlijs
YB-17 13 1936. gada 2. decembris
YB-17A 1 1938. gada 29. aprīlis
B-17B 39 1939. gada 27. jūnijs
B-17C 38 1940. gada 21. jūlijs
B-17D 42 1941. gada 3. februāris
B-17E 512 1941. gada 5. septembris
B-17F (kopā) 3405 1942. gada 30. maijs
B-17F-BO 2300
B-17F-DL 605
B-17F-VE 500
B-17G (kopā) 8680 1943. gada 16. augusts
B-17G-BO 4035
B-17G-DL 2395
B-17G-VE 2250
Kopā 12731
B-17 tika uzbūvēti Boeing Plant 2, Sietlā, Vašingtonā (BO), Lockheed-Vega, Burbankā, Kalifornijā (VE) un Douglas Aircraft, Longbīčā, Kalifornijā (DL)[10]

Operāciju vēsture

labot šo sadaļu

B-17 sāka izmantot Otrajā pasaules karā Karaliskajos gaisa spēkos (RAF) 1941. gadā un Klusā okeāna dienvidrietumos ar ASV armiju. 19. bombardēšanas grupa bija dislocēta Klārka lidlaukā Filipīnās dažas nedēļas pirms Japānas uzbrukuma Pērlhārborai kā pirmais no plānotajiem smago bumbvedēju izvietojumiem Klusajā okeānā. Puse no grupas B-17 tika iznīcināti 1941. gada 8. decembrī, kad tie tika pārsteigti uz zemes degvielas uzpildes un pārapbruņošanās laikā plānotajam uzbrukumam Japānas lidlaukiem Formosā. Nelielie B-17 spēki darbojās pret Japānas iebrukuma spēkiem, līdz tie tika atsaukti uz Darvinu Austrālijas ziemeļu teritorijā. 1942. gada sākumā 7. bombardēšanas grupa sāka ierasties Javā ar jauktu spēku B-17 un LB-30/B-24. B-17 eskadriļa no šiem spēkiem atdalījās uz Tuvajiem Austrumiem, lai pievienotos Pirmajai pagaidu bombardēšanas grupai, tādējādi kļūstot par pirmo amerikāņu B-17 eskadriļu, kas devās karā pret vāciešiem. Pēc sakāves Javā, 19. grupa atkāpās uz Austrāliju, kur turpināja cīņu, līdz to nosūtīja mājās ģenerālis Džordžs Kennijs, kad viņš ieradās Austrālijā 1942. gada vidū. 1942. gada jūlijā pirmie USAAF B-17 lidaparāti tika nosūtīti uz Angliju, lai pievienotos 8. gaisa armijai. Vēlāk tajā pašā gadā divas grupas pārcēlās uz Alžīriju, lai pievienotos 12. gaisa armijai operācijām Ziemeļāfrikā. B-17 lidaparāti galvenokārt bija iesaistīti dienasgaismas precīzās stratēģiskās bombardēšanas kampaņā pret vācu mērķiem, sākot no zemūdeņu bāzēm, dokiem, noliktavām un lidlaukiem līdz rūpnieciskiem mērķiem, piemēram, lidmašīnu rūpnīcām.[11] Kampaņā pret vācu lidmašīnu spēkiem, gatavojoties iebrukumam Francijā, B-17 un B-24 lidmašīnu reidi tika vērsti pret vācu lidmašīnu ražošanas fabrikām, kamēr amerikāņu klātbūtne ievilka Luftwaffe iznīcinātājus cīņā ar sabiedroto iznīcinātājiem.

Otrā pasaules kara laikā B-17 izveidoja 32 aizjūras kaujas grupas, un 1944. gada augustā lidaparātu kopskaits sasniedza 4574 USAAF lidmašīnas visā pasaulē.[12] Britu smagie bumbvedēji Avro Lancaster un Handley Page Halifax nometa attiecīgi 608 612 garās tonnas (681 645 īsas tonnas) un 224 207 garās tonnas (251 112 īsās tonnas).[13]

Sākotnējās ASV Armijas gaisa spēku operācijas Eiropā

labot šo sadaļu

ASV Gaisa korpuss, kas 1941. gada 20. jūnijā tika pārdēvēts par Amerikas Savienoto Valstu armijas gaisa spēkiem (USAAF), izmantoja B-17 un citus bumbvedējus, lai bombardētu no liela augstuma, izmantojot tolaik slepeno Norden optisko tēmēkli, kas pazīstams kā "Blue Ox",[14] kas bija optiski elektromehāniski žirostabilizēts analogais dators.[15] Ierīce spēja pēc bumbvedēja ievadītajiem mainīgajiem datiem noteikt punktu, kurā lidmašīnas bumbas jāizmet, lai sasniegtu mērķi. Bombardieris būtībā pārņēma lidmašīnas vadību bumbas palaišanas laikā, pēdējos brīžos pirms izlaišanas saglabājot vienādu augstumu virs jūras līmeņa.

 
Simboli un burti kas attēloti uz B-17 lidmašīnu astes, kas izmantotas Eiropā.

Lidmašīnas tehniskā specifikācija

labot šo sadaļu
 
B-17G lidmašīnas shēma

Tālāk norādītās īpašības atbilst B-17G modifikācijai: Tehniskie parametri

  • Apkalpe: 10 cilvēki (gaisa kuģa komandieris, 2. pilots, stūrmanis/navigators (priekšgala torņa ložmetējnieks), bombardieris (priekšgala torņa ložmetējnieks), lidojumu inženieris (augšējā torņa ložmetējnieks), radio operators, ložmetējnieks zemfizelāžas tornī, sānu ložmetējnieks (pa kreisi), sānu ložmetējnieks (pa labi), astes torņa ložmetējnieks)
  • Garums: 22,66 m
  • Spārnu platums: 31,62 m
  • Augstums: 5,82 m
  • Spārna platība: 131,92 m²
  • Spārna profils: NACA 0018 / NACA 0010
  • Tukšsvars: 16 391 kg

Pacelšanās svars:

    • normāli 25 000 kg
    • pārkraušana 32 700 kg
  • Dzinēji: 4× Wright R-1820-97 “Cyclone” turbo virzuļdzinēji ar pacelšanās jaudu 1200 ZS katrs. Ar. (895 kW) katrs

Lidojuma īpašības

  • Maksimālais ātrums:
    • pie zemes - 374 km/h
    • 8800 m augstumā- 500 km/h
    • 10 000 m augstumā - 478 km/h
  • Kreisēšanas ātrums: ~ 400 km/h
  • Maksimālais lidojuma diapazons (lidojuma svars 27000 kg, uzpildot degvielu 7740 kg) 3050 m - 4100 km augstumā (14 stundas 25 minūtes)
  • Kaujas rādiuss: 3219 km ar 2277 kg bumbām
  • Izmantošanas griesti: 11 000 m
  • Kāpiena ātrums: 4,6 m/s
  • Spārnu slodze: 185,7 kg/m²
  • Vilces un svara attiecība: 150 W/kg

Bruņojums

  • Ložmetēji: 12 × 12,7 mm (0,5 collas) Browning M2
  • Bumbu slodze: maksimālā līdz 8000 kg (ar uzstādītiem ārējiem balstiekārtas turētājiem). Faktiskā bumbu slodze ir atkarīga no paredzamās degvielas slodzes konkrētai kaujas misijai (sk. slodzes opcijas sadaļā Gaisa kuģa konstrukcija)

Ievērojami B-17 piloti un apkalpes locekļi

labot šo sadaļu

Goda medaļas saņēmēji

labot šo sadaļu
 
Meinards Smits saņem Goda medaļu no ASV Kara sekretāra Henrija Stimsona

Daudzi B-17 lidmašīnu apkalpes locekļi saņēma militārus apbalvojumus un 17 no tiem saņēma Medal of Honor ordeni, augstāko militāro apbalvojumu, ko piešķīrušas Amerikas Savienotās Valstis:[16]

  • Brigādes ģenerālis Frederiks Kāsls (lidoja kā otrais pilots) — apbalvots pēc nāves par lidmašīnas kontrolēšanu, kamēr pārējā komanda var evakuēties no bojāta gaisa kuģa.
  • 2. leitnants Roberts Femojers (navigators) — ordenis piešķirts pēc nāves
  • 1. leitnants Donalds J. Gots (pilots) — apbalvots pēc nāves
  • 2. leitnants Deivids R. Kingslijs (bombardieris) — pēc nāves apbalvots par ievainoto apkalpes locekļu aprūpi un izpletņa nodošanu citai personai
  • 1. leitnants Viljams Laulijs jaunākais — "varonība un izcilas lidošanas prasmes"
  • Seržants Arčibalds Matiss (inženieris-ložmetējnieks) — apbalvots pēc nāves
  • 1. leitnants Džeks Matiss (bombardieris) – pēc nāves pirmais lidotājs Eiropas karadarbības teātrī, kuram tika piešķirta Goda medaļa
  • 2. leitnants Viljams Mecers jaunākais. (otrais pilots) — apbalvots pēc nāves
  • 1.leitnants Edvards Maikls
  • 1. leitnants Džons Morgans
  • Kapteinis Hārls Pīzs (apbalvots pēc nāves)
  • 2. leitnants Džozefs Sarnoskis (apbalvots pēc nāves)
  • Seržants Meinards Smits (ložmetējnieks)
  • 1. leitnants Volters Trampers (apbalvots pēc nāves)
  • Seržants Forests Voslers (radiooperators)
  • Brigādes ģenerālis Kenets Vokers V bumbvedēju pavēlniecības komandieris, nogalināts, vadot nelielus spēkus reidā Rabaulā – apbalvots pēc nāves
  • Majors Džejs Zīmers jaunākais (pilots) — ordeni nopelnījis bez pavadības izlūkošanas misijā Klusajā okeānā, tādā pašā misijā kā Sarnoskis

Audiovizuālās norādes

labot šo sadaļu

Attēlojums mākslā un kino

labot šo sadaļu

Mūzikā

labot šo sadaļu
  • Viena no populārākajām Otrā pasaules kara dziesmām ir veltīta bumbvedējam B-17: “Comin' In On A Wing And A Prayer”.
  • B-17 un Messerschmitt Bf-109 G-6 tikšanās 1943. gadā ir veltīta zviedru Pauermetāla grupas Sabaton dziesma “No bullets fly”

Kino

labot šo sadaļu

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ https://web.archive.org/web/20061208181449/http://www.boeing.com/history/chronology/chron04.html
  2. ↑ Angelucci, Enzo and Paolo Matricardi. Combat Aircraft of World War II, 1940–1941. Westoning, Bedfordshire, UK: Military Press, 1988. ISBN 978-0-517-64179-8.
  3. ↑ Bowers, Peter M. Fortress in the Sky (неопр.). — Granada Hills, California: Sentry Books Inc., 1976. — ISBN 0-913194-04-2.
  4. ↑ Parker, Dana T. Building Victory: Aircraft Manufacturing in the Los Angeles Area in World War II. Cypress, California, Dana Parker Enterprises, 2013. ISBN 978-0-9897906-0-4.
  5. ↑ Carey, Brian Todd. "Operation Pointblank: Evolution of Allied Air Doctrine During World War II". historynet.com, 12 June 2006. archived version 19 October 2014.
  6. ↑ Yenne, Bill. The Story of the Boeing Company. St. Paul, Minnesota: Zenith Imprint, 2005. ISBN 0-7603-2333-X.
  7. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 11. decembrī. Skatīts: 2012. gada 18. februārī.
  8. ↑ https://web.archive.org/web/20071218105244/http://www.afa.org/magazine/Oct2004/1004fort.asp
  9. ↑ https://web.archive.org/web/20081003214116/http://www.afa.org/magazine/feb2006/0206classics.pdf
  10. ↑ Yenne, Bill, B-17 at War: p. 16; Zenith Press; 2006: ISBN 978-0760325223
  11. ↑ Cravens, Wesley Army Air Forces in WW II. Washington, D.C.: Office of Air Force History, 1956.
  12. ↑ Baugher, Joe. "B-17 Squadron Assignments". Encyclopedia of American Aircraft, Last revised 9 August 1999.
  13. ↑ https://web.archive.org/web/20080530210057/http://www.raf.mod.uk/rafbramptonwytonhenlow/aboutus/handleypagehalifax.cfm
  14. ↑ «Second-Generation Norden Bombsight Vault (U.S. National Park Service)». www.nps.gov.
  15. ↑ Peterson, Paul. Ludington Daily News, 16 April 1994, p. 1.
  16. ↑ Eylanbekov, Zaur. "Airpower Classics: B-17 Flying Fortress". Air Force Magazine, February 2006. Retrieved 30 December 2008.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=B-17_Flying_Fortress&oldid=4188335"