Aristoteļa fizika

Šis raksts ir par jēdzienu. Par darbu skatīt rakstu Fizika (Aristotelis).

Aristoteliskā fizika ir Aristoteļa dabaszinātne, zinātne par dabu (φύσις), kas, Aristoteļaprāt, ir to lietu kopums, kas pakļauts kustībai, pretstatā tām lietām, kuras tādas nav. Var uzskatīt, ka tieši ar Aristoteli sākās šī zinātnes nozare. Aristotelis darbā ar nosaukumu "Fizika" (Φυσικὴ ἀκρόασις) definē laikam līdz zinātniskājai revolūcijai svarīgus dabaszinātnes nojēgumus. Ietekmējoties no šī darba Eiropas zinātnes vēsturē nonākušas atziņas par matēriju (ὔλη) elementiem (uguns, gaiss, ūdens, zeme), cēlonību (αἰτία), kustību (κίνησις) un tās veidiem, fizikālo laiku (χρόνος) un fizikālo vietu (τόπος).

Aristotelis, kurš attēlots Rembranta gleznā

Matērija un Forma

Matērija un forma (μορφή), jeb viela un veidols ir savstarpēji saistīti ļoti būtiski jēdzieni Aristoteļa filosofijā, kā fizikā, tā arī metafizikā. Aristotelis uzskata, ka jebkura dabiska lieta var tikt sadalīta matērijā un formā, pati lieta ir salikums (σύνολον). Matērija jeb viela, no kā sastāv substance (οὐσία), ir substrāts, jeb tas, kas iedarbību saņem, piemēram, skulptūras viela, šajā gadījumā akmens. Forma savukārt, ir tas, kas nosaka, kas lieta ir, piemēram, skulptūras nosaukums, Hermejs. Pats ķermenis, faktiskā skulptūra, ir salikums jeb kompozīts, īstenībā eksistējošā lieta. Aristotelisko lietas analīzi matērijā un formā sauc par hilomorfismu (pārlikums no grieķu vārdiem ὔλη un μορφή). Jāņem vērā, ka hilomorfiskā analīze attiecas uz kādu analizējamo priekšmetu, un nav piemērojama lietām absolūti - lai gan akmens ir skulptūras viela, tas var tikt analizēts arī kā salikums, kura viela ir, piemēram, elements zeme. Forma, savukārt, ir analizējama sugās un dzimtās.

Elementi

Aristotelis, ietekmējoties no Empedokla, uzskatīja, ka fizikālu ķermeņu pamatvienība ir elementi vai to sajaukumi. Elementi ir uguns, ūdens, zeme un gaiss. Aristotelis definēja elementu kā to fizikālu ķermeni, kuru dalot daļās iespējams iegūt tā paša veida ķermeni. Tā, piemēram, dalot daļās elementu "zeme", es iegūstu zemi, dalot daļās elementu "gaiss", es iegūstu gaisu, utt. Aristotelis, pretstatā Dēmokritam, uzskatīja, ka dabā tukša vieta neeksistē - it viss ir pilns ar kādu no elementiem, un to, ko mēs ikdienā uzskatām par tukšumu, aizpilda gaiss, vai, izplatījuma gadījumā, ēters (αἰθήρ) jeb kvintesence, no kā sastāvot debesu ķermeņi.

Cēlonība

Aristotelis ir nozīmīgs kā autors, kas viens no pirmajiem raksturojis cēlonības jēdzienu. Aristoteļa ieskatā, katrs iedomājams kādas lietas cēlonis ir kāds no četru cēlonības veidu cēloņiem, proti, materiālais cēlonis, kustinošais cēlonis, formālais cēlonis vai gala cēlonis. Materiālais cēlonis ir materiāls, no kā sastāv cēloniski analizējamā lieta, piemēram, skulptūra sastāv no bronzas, vai grāmata no papīra. Kustinošais cēlonis ir kāda cita lieta, kuras iedarbības rezultātā rodas cēloniski analizējamā lieta, piemēram, krēslu izgatavoja amatnieks, māju - celtnieks, vai plūdus izraisīja lietus. Formālais cēlonis ir ideja (ἰδέα) vai shēma, pēc kuras parauga rodas cēloniski analizējamā lieta, piemēram, krēslu amatnieks izgatavo pēc rasējuma, māja tiek celta pēc plāna (Aristoteļaprāt, jebkura prasme (τέχνη), piemēram, galdniecības vai celtniecības, saprotama kā zināšanas, pēc kurām izgatavot krēslu vai māju, proti, krēsla rasējums vai mājas plāns atrodas galdnieka vai celtnieka dvēselē), vai augs ir alksnis pēc iedzimtības. Visbeidzot, gala cēlonis jeb mērķcēlonis ir iecere, pēc kuras vadoties, cēloniski analizējamā lieta ir izgatavota vai rodas, piemēram, krēsls domāts sēdēšanai, māja,- lai tajā dzīvotu, vai cilvēki iet uz darbu, lai pelnītu iztiku, gribēdami nopelnīt. Aristoteļaprāt, jebkura kustība ir cēloniski izraisīta, un tās cēloņa veids ir kāds no minētajiem četriem cēlonības veidiem.

Kustība

Aristotelis izšķir vairāku veidu kustības: rašanās, sabrukšana, izmaiņa (kurā ietilpst augšana un sarukšana), kustība vietā. Šāda uztvere ievērojami atšķiras no mūsdienu fizikas uztveres, kurā ar kustību tiek saprasta gandrīz tikai un vienīgi kustība vietā. Rašanās tiek saprasta kā pāreja no iespējamības (δύναμις) aktualitātē (ἐνέργεια). Sabrukšana tiek saprasta kā pāreja no aktualitātes neeksistencē. Izmaiņa (ἀλλοίωσις vai μεταβολή) ir faktiski eksistējošas lietas īpašību maiņa, tomēr tikai tiktāl, kamēr lieta saglabā savu identitāti. Izmaiņas apakšdaļas augšana un sarukšana saprotamas kā lietas palielināšanās, saglabājot savu formu, vai tās samazināšanās, saglabājot formu. Visbeidzot kustība vietā (κίνησις κατὰ τόπον) ir lietas kustība telpā.

Laiks un Vieta

Aristotelis, tāpat kā mūsdienu fiziķi, saprot, ka kustība notiek laikā un telpā - augšana ilgst noteiktu laiku, un augošais ķermenis aizņem arvien vairāk vietas. Ķermenis, kas rodas, rodas vietā, kur tā iepriekš nebija, utml. Aristotelis, pamatojoties uz savu fizikas izpratni, ka tā ir zinātne par lietām, kam iespējams kustēties, un ievērojot, ka kustība vienmēr saistīta ar laiku un telpu, nonāk pie secinājuma, ka kustība ir saistīta ar ķermeņiem - laikā un telpā definējamām lietām, pretstatā citām lietām, kuras nav definējamas telpā (laikā definējams ir, šķiet, it viss - arī par Pitagora teorēmu mēs varam teikt, ka tā ir aktuāla vienmēr, kā par apaļu kvadrātu mēs varam teikt, ka tas neeksistē nekad), taču telpā ir definējami tikai ķermeņi vai parādības, kas no tiem atkarīgas. Līdz ar to gan vieta, gan laiks, gan ķermeņa nojēgums iegūst priveleģētu nozīmi jebkurā dabaszinātnē.